Vilhelms fon Fermors

Ģenerālis Viljams Fermors 1765. gada gleznā

Viljams Fermors (angļu: William Fermor, vācu: Wilhelm von Fermor, krievu: Виллим Виллимович Фермор, 1702-1771) bija skotu un vācbaltu cilmes Krievijas Impērijas ģenerālis. Mūža nogali pavadīja savā Nītaures muižā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1702. gada 28. septembrī Lielā Ziemeļu kara laikā Pleskavā skotu izcelsmes Krievijas armijas ģenerālmajora Viljama Fermora (Виллим Юрьевич Фермор, miris 1731.) un Barbaras Horikas (Horrick) ģimenē. 1720. gadā viņš iestājās Krievijas militārajā dienestā, no 1733. gada bija feldmaršala Johana Burharda Miniha adjutants, piedalījās Polijas mantojuma karā (1733—1738), krievu-turku kara laikā paaugstināts par pulkvedi (1736), tad par ģenerālmajoru (1737). Piedalījās krievu-zviedru karā (1741), vēlāk vadīja Celtniecības kanceleju (1746—1758). Šajā laikā viņš apprecējās ar vācbaltieti Doroteju Elizabeti Brūsu (Dorothea Elisabeth Bruce, 1714-1762).

Septiņgadu kara laikā kā ģenerālanšefs vadīja Mēmeles ieņemšanu un piedalījās Grosjegērsdorfas kaujā (1757). 1758. gadā viņu iecēla par Krievijas Impērijas ārzemju armijas pavēlnieku, viņa vadībā tika ieņemta Kēnigsberga (1758) un gūta uzvara kaujā pie Corndorfas. 1758. gada 12. jūnijā viņam piešķīra Svētās Romas impērijas grāfa titulu. 1761. gada 15. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete par nopelniem Septiņgadu karā Vilhelmam jeb Viljamam fon Fermoram piešķīra Nītaures muižu kopā ar Annas, Mārcienas un Mores muižām. Divas nedēļas pēc sievas nāves viņš uz senās ordeņa Nītaures pils pamatiem 1762. gadā lika pamatus Nītaures luterāņu baznīcai, kuras celtniecībai daļēji izmantoti Nītaures pils gruveši.

Pēc atvaļināšanās no militārā dienesta 1763. gadā kļuva par Smoļenskas ģenerālgubernatoru. Pēc 1768. gada dzīvoja savā Nītaures muižā, kur mira 1771. gadā.

Sabiedriskā darbība

V. Fermors darbojās 1750. gadā dibinātajā Pēterburgas brīvmūrnieku ložā Zur Verschwiegenheit ("Klusēšana").

Bērni

• Sāra Eleonora Stenboka-Fermora (1740—1818)
• Wilhelms Georgs Fermors (1749—1828)