Sjuaņdzans (ķīniešu: 玄奘, Xuánzàng — ‘Noslēpumainais resnis’; dzimis 602. gadā Henaņā, Ķīnā, miris 664. gadā) bija Tanu dinastijas laika ķīniešubudistu mūks, ceļotājs, filozofs, tulkotājs un rakstnieks. Septiņpadsmit gadus ceļojis pa Zīda ceļu uz Vidusāziju un Indiju, kur mācījies no tā laika ietekmīgiem budistu skolotājiem un filozofiem, apmeklējis budistu svētnīcas. Atgriežoties Ķīnā, atvedis sev līdzi 657 budistu tekstus sanskritā un 150 relikvijas. Pēc atgriešanās ar imperatora atbalstu nodibinājis tulkošanas skolu Čanaņā, kurā līdz savai nāvei pārtulkojis ķīniešu valodā 1330 darbus. Vēlākos laikos šie tulkojumi kļuva par pamatu pašā Indijā nozaudētu svēto tekstu atpakaļtulkošanai. Nodibinājis jogāčāras virziena Fasjaņas budistu skolu, kuras ietekme vēlāk izplatījās citur Āzijā — Japānā un Korejā.[1]
Pēc imperatora rīkojuma uzrakstījis grāmatu par savu ceļojumu «Varenās Tanu dinastijas ceļojums uz Rietumu zemēm» (大唐西域記, Dà Táng Xīyù Jì — ‘Budistu atskaites’), kas mūsdienās pārtulkota daudzās valodās un kas kļuva par pamatu 16. gadsimtā sarakstītajam vienam no četriem klasiskajiem ķīniešu romāniem «Ceļojums uz Rietumiem» (西遊記, Xīyóujì).
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sjuaņdzans.
