Pāriet uz saturu

Serbu krusts

Vikipēdijas lapa
Serbu vairogs ar Serbu krustu vidū.

Serbu krusts ir Serbijas nacionālais simbols, kā arī valsts ģerboņa, karoga sastāvdaļa. Tāpat Serbu krusts, kas attēlots uz serbu trīs krāsu karoga, tiek izmantots Serbu pareizticīgās baznīcas karogā.

Krusts sastāv no Bizantiešu impērijas Paleologu dinastijas krusta simbola, tikai atšķirībā no tā serbu krusts parasti tiek attēlots balts, nevis zelta, uz sarkana fona (dažreiz sastopami arī krusti ar nelielu zelta krāsas atblāzmu). Krustu papildina četri stilizēti kiriliskā rakstībā atveidoti burti S (kirilicā — C) katrā no krusta stūriem.

Serbu tradīcijas šo simbolu saista ar Svēto Savu, 12. gadsimta serbu arhibīskapu un Žičas metropolītu, kurš radīja no šiem četriem S burtiem populāro saukli, "Tikai vienība glābs serbus" (serbu: Само слога Србина спасава/Samo sloga Srbina spasava). Patiesā izcelsme ir no Paleologu saukļa "Karaļu karalis, valda pār karaļiem" (sengrieķu: βασιλεὺς βασιλέων, βασιλεύων βασιλευόντων), un krusta stūros ir attēloti betas (β) burtu simboli.

Divgalvainais ērglis un krusts ir galvenie Serbijas heraldiskie simboli, kas jau daudzus gadsimtus norāda uz serbu nacionālo identitāti.

Paleologu dinastijas krusts no 13. gadsimta vidus

Krustus ar šķiļamdzelzi kā simbolus izmanto jau kopš romiešu laikiem, bet nekad ģerboņos vai emblēmās.[1] Daži vēsturnieki saskata līdzības ar labarumu, Konstantīna I impērijas karogu.[1] 6. gadsimtā krustu ar četriem laukiem tā stūros, kuros bija dažādi simboli vai heraldiskās zīmes, sāka attēlot uz Bizantijas monētām.[2] Simbolu izmantoja jau Pirmajā krusta karā.[2] Mihails VIII Paleologs (1261–1282) pārņēma šo simbolu atjaunojot Bizantijas impēriju, papildinot to ar Paleologu dinastijas impērijas saukļa pirmajiem burtiem (β): "Karaļu karalis, valda pār karaļiem" (sengrieķu: βασιλεὺς βασιλέων, βασιλεύων βασιλευόντων; Basileus Basileōn, Basileuōn Basileuontōn').[2] Tas tika izmantots gan uz karogiem, gan uz monētām.[2]

  1. 1,0 1,1 Atlagić, 1997, 1. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Atlagić, 1997, 2. lpp.