Herberts Markūze
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Herberts Markūze" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
| ||||||||||||||||
Herberts Markūze (vācu: Herbert Marcuse; dzimis 1898. gada 19. jūlijā Berlīnē, miris 1979. gada 29. jūlijā Štarnbergā) bija ebreju izcelsmes vācu filozofs, viens no pazīstamākiem Frankfurtes skolas pārstāvjiem. Plašu ievērību guva 60. gados kā filozofs, sociālteorētiķis un politiskais aktīvists, kuru masu mediji mēdza dēvēt par „jauno kreiso kustības tēvu”. Viņa teorijas par „viendimensionālo” sabiedrību radīja augsni mūsdienu kapitālistiskās un valsts vadītas komunistiskas sabiedrības kritikai. Ar savu „lielās atteikšanās” jēdzienu viņš kļuva pazīstams kā revolucionāru pārmaiņu teorētiķis un aicināja atbrīvoties no pārticīgās rietumu sabiedrības žņaugiem. Tāpēc viņš kļuva par vienu no ASV ietekmīgākajiem intelektuāļiem XX gadsimta 60. un 70. gados. Viņa idejas gūst atbalstu arī Eiropā, kuras sabiedrība attīstās pēc ASV parauga, līdz ar to H. Markūzes idejas atstāj iespaidu uz Eiropas sociālpolitiskajām teorijām.
Biogrāfija un filozofisko ideju veidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Markūze Pirmajā pasaules karā dienē Berlīnē, zirgu staļļos. Vēlāk viņš dodas uz Freiburgu, lai uzsāktu studijas. Pēc literatūras doktora grāda saņemšanas 1922. gadā viņš Berlīnē sāk tirgot grāmatas. Tiesa, grāmattirgotāja karjera nav ilga, jo 1928. gadā viņš atgriežas Freiburgā, lai studētu filozofiju pie Martina Heidegera — viena no tā laika ietekmīgākajiem Vācijas filozofiem. Markūzes pirmā publikācija 1928. gadā ir mēģinājums apvienot fenomenoloģijas, marksisma un eksistenciālisma nostādnes. Publikācijā veiktā sintēze vēlāk kalpos par materiālu Ž. P. Sartra, M. Merlo-Pontī un jauno kreiso kustības idejām.
Markūze polemizē ar pārliecinātiem marksistiem, uzskatīdams, ka Marksa idejas ir kļuvušas par inertu ortodoksiju un tāpēc tām ir nepieciešama jauna revīzija. Markūze uzskata, ka Marksa idejas jāatdzīvina ar fenomenoloģisku pieeju, tai pat laikā ir svarīgi aktualizēt indivīda jautājumu, kuru marksisms ir aizmirsis. Tieši indivīda atbrīvošana, kas izriet no kapitālistiskās iekārtas maiņas, ir jautājumi, kas Markūzem paliek aktuāli visu radošo mūžu.
Neskatoties uz to, ka Markūze nešaubīgi atzīst Heidegera kā filozofa autoritāti, Markūzi satrauc Heidegera pievēršanās nacionālsociālismam un viņš atstāj Freiburgu, lai dotos uz Frankfurti, kur iesaistās Sociālo pētījumu institūta darbībā. Kļūstot par šī institūta biedru, Markūze aizrautīgi iesaistās starpdisciplināros projektos, kas ietver sociālas kritikas modeļu radīšanu, kā arī izstrādā teorijas, kas meklē iespēju mainīt esošas rietumu sabiedrības un valsts iekārtas formas. Institūts savā darbībā uzsver filozofijas, sociālās teorijas un kultūras kritikas saiknes apzināšanos un pievēršas arī vācu fašisma kritikai un analīzei. Markūze identificējas ar institūtā idejās valdošo „kritisko teoriju” visu savas filozofiskās darbības laiku un atzīst Maksa Horkheimera un T. Adorno ietekmi, kuri veido institūta pamatu.
1941. gadā Markūze sāk darbu Slepenā dienesta postenī un pēc tam strādā Aizsardzības Ministrijā, kur viņš kļūst par Centrāleiropas nodaļas vadītāju līdz Otrā pasaules kara beigām. Amerikas valdības labā Markūze strādā līdz 1950. gadam, šo izvēli Markūze pamato ar vēlēšanos cīnīties pret fašismu. Pēc darba valsts resorā, markūze atsāk teorētisko darbu. 1955. gadā viņš publicē darbu „Eross un civilizācija”, kas ir drosmīgs mēģinājums sintezēt Marksa un Freida idejas un izveidot priekšstatu par „nerepresīvu sabiedrību”. Ja Freids savā darbā „Civilizācija un tās radītā neapmierinātība” apgalvo, ka civilizācija neizbēgami rada apspiešanu un ciešanas, tad Markūze pierāda, ka citi Freida teorijas elementi vedina domāt, ka neapzinātais satur liecību instinktīvai dziņai pretim laimei un brīvībai. Šī liecība manifestējas, kā Markūzem šķiet, sapņos, mākslas darbos, filozofijā un citos kultūras produktos. Balstoties uz šo Freida lasījumu, kā arī uz filozofijas un kultūras emancipācijas tradīciju, Markūze ieskicē pamatus nerepresīvai sabiedrībai, kas ietvers libidozu un neatsvešinātu darbu, spēli, brīvu un atklātu seksualitāti un tādus sabiedrības un kultūras procesus, kas veicinās brīvību un laimi. Viņa vīzijas par atbrīvošanos aizsteidzas priekšā daudzām 60. gadu kontrkultūras vērtībām un tas nodrošina viņa lielo politisko un intelektuālo ietekmi 60. gados.
Filozofiskās idejas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Markūze apgalvo, ka esoša sabiedrības struktūra rada „lieko represiju” uzspiežot darbu, kas nav obligāts sabiedrības pastāvēšanai, kā arī rada seksualitātes ierobežojumus, kuriem nav nekādas pozitīvas ietekmes uz sabiedrības pastāvēšanu. Ar „lieko darbu” Markūze saprot darbu, kas nav eksistenciāli nepieciešams, bet ir enerģija, kuru esošā sociālā sistēma atņem indivīdam, lai uzturētu sevi. Konflikts starp realitāti un indivīdu nesākas jau sastopoties ar citiem, vai apkārtējo vidi, jo darbošanās — savas eksistences līdzekļu nodrošināšana — indivīdam ir patīkama, Markūzes gadījumā — erotiska.
Tas pats attiecas uz seksualitāti, kuru nevajadzīgi apspiež rietumu sabiedrība. Cilvēkā, pēc Markūzes, nerodas konflikts starp libidozo enerģiju un nepieciešamību nodrošināt eksistences līdzekļus, jo libidozo enerģiju apspiež tikai „liekais darbs”. Pastāvošajā sabiedriskajā iekārtā, esošajiem seksualitātes noliegumiem tāpat kā „liekajam darbam”, nav nekāda ‘eksistenciāla pamata’, jeb, citiem vārdiem, libidozās enerģijas ierobežojumus indivīds rada sev pats, bet tikai par tik, par cik tas vajadzīgs eksistences līdzekļu nodrošināšanai un tas neizbēgami nerada konfliktu starp baudas principu un realitātes principu, kā uzskatīja Freids. Problēmu, kuru Freids formulēja kā baudas un realitātes principa sadursmi, Markūze saskata tikai kā attiecīgā perioda sabiedrības un poliskās iekārtas sekas, jo šī sociālā sistēma ir orientēta tikai uz peļņu un uztur sevi ar indivīdu ekspluatāciju.
Samazinot deficīta un pārpilnības ideju nozīmi, Markūze aicina izbeigt represijas un radīt jaunu sabiedrību. Viņa radikālā pastāvošās sabiedrības un tās vērtību kritika un viņa aicinājumi radīt nerepresīvu sabiedrību, iesāk disputu ar viņa bijušo kolēģi Ērihu Frommu, kurš apsūdz Markūzi nihilismā un bezatbildīgā hēdonismā. Fromms uzskata, ka Markūze nemaz neapzinās ar kādiem spēkiem viņš spēlējas un kādas var būt viņa aicinājuma sekas.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- H. Marcuse "One-dimensional man" (Viendimensijas cilvēks)
- H. Marcuse "Eros and civilization" (Eross un civilizācija)
- H. Marcuse "Reason and revolution" (Saprāts un revolūcija)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Herberts Markūze.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
- Oficiālā mājaslapa
|