Henrijs Millers
| |||||||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||||||
Henrijs Millers (angļu: Henry Miller, dzimis Henrijs Valentīns Millers (angļu: Henry Valentine Miller) 1891. gada 26. decembrī, miris 1980. gada 7. jūnijā) bija amerikāņu rakstnieks.
Amerikā līdz pat 20. gadsimta 1960. gadiem viņa daiļrade izraisīja virkni pretrunīgu vērtējumu, tik ļoti tā bija piesātināta ar to laiku sabiedrības vērtību kritiku, kā arī rakstīta līdz tam nepierasti atraisītā manierē. Millers bija arī savdabīgs akvarelists amatieris, viņa darbi ir atrodami vairākās privātās kolekcijās[1][2].
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Millers ir dzimis vācu izcelsmes drēbnieka Heinriha Millera un Luīzes Mērijas Neitingas ģimenē Manhatanā. Milleri vairākkārt mainīja dzīvesvietu. Rakstnieka apzinātā bērnība pagāja 662 Driggs avēnijā Bruklinā, kuras raibas imigrantu vides apraksts parādās dažos viņa darbos [3] Pēc pamatskolas beigšanas, Henrijs sāka apmeklēt Viljamsburgas Austrumu rajona vidusskolu (Eastern District High School) un tālāk iestājās Ņujorkas pilsētas kolēdžā, bet nomācījās tur tikai vienu semestri. Jaunieša gados viņš bija aktīvs Amerikas Sociālistiskās partijas biedrs, izvēlējies sev par paraugu vienu no tās līderiem - Hubertu Harrisonu.
Millers apprecēja savu pirmo sievu, Beatrisi Silvas Vikensu (Beatrice Sylvas Wickens), 1917. gadā, bet 1919. gadā dzima viņu meita Barbara. No 1920. līdz 1924. gadam Millers strādāja Western Union. 1922. gada martā viņš uzrakstīja savu pirmo noveli "Apgrieztie spārni" (Clipped Wings). To neizdevās publicēt, bet tās fragmenti tika pārstrādāti un iekļauti citos darbos, piemēram, "Mežāža tropā" (Tropic of Capricorn).[4]
1923. gadā Millers satiek jaunu enigmātisku un harismātisku dejotāju, Džūnu Mensfīldu (June Mansfield dzimusi Juliet Edith Smerth).[5] Šīs sievietes iedvesmots viņš pamet ģimeni un darbu Western Union, lai īstenotu savas dzīves sapni - kļūt par rakstnieku. Vēlāk šī sevis meklēšanas perioda eksaltācija atspogoļosies viņa autobiogrāfiskajā triloģijā "Sexus, Plexus, Nexus". Millers apprec Džūnu 1924. gada 1. jūnijā.
1930. gadā Millers viens pats aizbrauc uz Parīzi, kur sāk darbu pie "Vēža tropa" (Tropic of Cancer). Viņš iepazīstas ar rakstniekiem Alfrēdu Perlē, Maiklu Frenkeli un Lorensu Darelu pie kuriem mitinās un aizņem naudu. Ar Ričarda Osborna starpniecību Millers piebiedrojas literātu un mākslinieku salonam, ko pulcē savā mājā Luvesjēnā (Louveciennes) Anaīsa Nina. Nina pati ir rakstniece amatiere, kura uz to laiku jau ir publicējusi eseju par Deividu Lorensu. Viņa arī interesējās par psihoanalīzi un astroloģiju. Ninas un Millera attiecības turpinājās vairākus gadus un bija viens no iemesliem Millera un Džūnas laulības šķiršanai 1934. gadā. Tajā pašā gadā "Vēža tropa" pirmais sējums tika publicēts ar Ninas priekšvārdu.[6]
1941. gadā Otrā pasaules kara sākumā, 46 gadus vecais Henrijs Millers atstāj Parīzi. Millera draugs, Lorenss Darels, kurš dzīvoja Korfu, aicināja Milleru uz Grieķiju, Millers aprakstīs savus iespaidus 1942. gadā publicētajā grāmatā "Maroussijas koloss" (The Colossus of Maroussi).
Pēc tam viņš atgriezās Ņujorkā, bet vēlāk pārcēlās uz Bigsūru (Big Sur) Kalifornijā, 1944. gadā, kur turpināja radīt spēcīgu un sociāli kritisku literatūru, apliecinot savu andergraunda rakstnieka reputāciju.
1944. gadā Millers tikās un apprecējās ar savu trešo sievu, par sevi 30 gadus jaunāku filozofijas studenti Janīnu Martu Lepsku (Janina Martha Lepska). Ģimenē piedzima divi bērni. Dēls - Tonijs, un meita - Valentīna. Viņi šķīrās 1952. gadā.[7] Nākamajā gadā Millers apprecēja mākslinieci Ievu Maklūru (Eve McClure), kura bija 37 gadus jaunāka par vīru. 1961. gadā, Millers sarīkoja tikšanos Ņujorkā ar savu bijušo sievu un galveno "Rozā krucifiksa" triloģijas varoni, Džūnu, kuru nebija redzējis gandrīz trīs gadu desmitus. Vēstulē Ievai viņš aprakstīja savas raizes par Džūnas izskatu, tik ļoti viņa bija izmainījusies fiziski un garīgi.
"Vēža tropa" publikācija 1961. gadā ASV maksāja Milleram vairākas tiesas prāvas, jo šī grāmata bija īsts izaicinājums amerikāņu likumam par pornogrāfiju un piedauzību. 1964. gadā Augstākā tiesa beidzot atcēla Ilinoisas štata tiesas spriedumu, atzīstot romāna literāro vērtību. Elmers Gercs (Elmer Gertz), advokāts, kurš sekmīgi aizstāvēja Milleru, vēlāk kļuva par vienu no rakstnieka tuvākajiem draugiem.
Pēc viņa nāves, Millers tika kremēts un viņa pelni izkaisīti Bigsūrā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ (angliski) Coast Publishing. «Henry Miller: The Centennial Print Collection». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-03-23. Skatīts: 2014-06-12.
- ↑ (angliski) «Henry Miller: An Inventory of His Art Collection at the Harry Ransom Humanities Research Center». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-01. Skatīts: 2014-06-12.
- ↑ (angliski) Jake Mooney, "'Ideal Street' Seeks Eternal Life," The New York Times, May 1, 2009.
- ↑ (angliski) Dr. Hugo Heyrman, "'Henry Miller Online' a tribute to his work ans life, books, art, loves & friends"
- ↑ https://archive.today/20051217121053/http://68.149.32.245/nethowto/examples/bradley/mansfiel/junebio.htm June Mansfield Miller. Biographical Information.
- ↑ «LeMonde.fr/ Anaïs NIN / Henry MILLER : une liaison passionnée». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-04-11. Skatīts: 2014-06-13.
- ↑ Menry miller by Valentine Miller. http://www.henrymiller.info/about/about.html
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Henrijs Millers.
 | Šī rakstnieka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|