Kvass
Kvass jeb senāk dzersis[1] ir dzēriens, ko iegūst, raudzējot kvasa misas maisījumu ar mikroorganismu kultūru raugu un pēc raudzēšanas tam pievienojot vai nepievienojot cukuru un citas pārtikas izejvielas un pārtikas piedevas. Kvasa etilspirta saturs nepārsniedz 1,2 tilpumprocentus.[2]
Dzēriens ir populārs ne vien Latvijā, bet arī pārējās Baltijas valstīs (lietuviešu: gira, igauņu: kali vai kaljataar), Krievijā (квас), Ukrainā (квас, хлібний квас vai сирівець), Baltkrievijā (квас), Polijā (kwas chlebowy), Somijā (kalja vai vaasa), Siņdzjanā un Heilundzjanā (ķīniešu: 格瓦斯 (géwǎsī) vai 克瓦斯 (kèwǎsī)).
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kvasa izcelsme ir neskaidra, un nav zināms, vai to izgudrojuši slāvi vai kāda cita Austrumeiropas tauta. Vēsturiski kvass bija izplatīts Eiropas ziemeļaustrumos, kur graudu raža, iespējams, nav bijusi pietiekama, lai par ikdienas dzērienu būtu kļuvis alus.[3] Vārds „kvass” pirmoreiz minēts Nestora hronikā, aprakstot 989. gada svinības par godu Vladimira Svjatoslaviča kristībām, kurās lielkņazs esot pavēlējis visiem Kijivas iedzīvotājiem izdalīt kvasu, medu un ēdienu. Vēl 19. gadsimtā kvasa gatavošana bija daudzu mājsaimniecību ikdienas nodarbe.[4]
19. gadsimta otrajā pusē pieaugošās karadarbības, industrializācijas, Transsibīrijas dzelzceļa un citu plaša mēroga celtniecības projektu dēļ radās vajadzība lielu cilvēku skaitu ilgstoši apgādāt ar pārtiku, un Krievijas Impērijā sāka parādīties pirmie komerciālie kvasa ražotāji, bet kvasa gatavošana mājās sāka samazināties. 1890. gados Kijivā tika veikti pirmie pētījumi kvasa ražošanā, bet 1960. gados Padomju Savienībā Maskavas ķīmiķi izstrādāja kvasa ražošanas teholoģiju.[4]
Gatavošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kvasa ražošana sākas ar kvasa misas iegūšanu, kam seko raudzēšana, kas 25—28 °C lielā temperatūrā ilgst vidēji 48 stundas un kurā vienlaikus notiek gan spirta, gan pienskābā rūgšana. Pēc tam raudzējumu atdzesē līdz aptuveni 6 °C temperatūrai, nostādina un kupažē, pievienojot cukura sīrupu un grauzdētu cukuru, kā arī piesātinot šķīdumu ar ogļskābo gāzi. Pēc tam kvasā vēl aptuveni 12 stundas noris pēcrūgšana. Lai paildzinātu tā derīguma termiņu, kvasu mēdz arī pasterizēt.[5]
Mājas apstākļos kvasa gatavošanai var izmantot rudzu un miežu iesalu, tomēr biežāk tam izmanto rudzu maizi vai sausiņus, kā arī dažādus maizes pārpalikumus un maizes garozas. Kā garšvielas pievieno cukuru un sīrupu, bet smaržai — piparmētras, krustnagliņas, rozīnes un atsevišķos gadījumos arī apiņus.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Sanita Stinkule. «Ko latvietis ēda senāk. Pēdējais stāsts: zīļu kafija, alus, cukurs un gardēdieni». Delfi, 2017. gada 12. novembris. Skatīts: 2021. gada 22. decembrī.
- ↑ «Kvalitātes un klasifikācijas prasības kvasam un kvasa (iesala) dzērienam». likumi.lv. 2010. gada 30. septembris. Skatīts: 2015. gada 5. martā.
- ↑ Lars Marius Garshol. Historical Brewing Techniques: The Lost Art of Farmhouse Brewing. Brewers Publications, 2020. 254.—257. lpp. ISBN 978-1-938-46955-8.
- ↑ 4,0 4,1 Ian Spencer Hornsey. Alcohol and its Role in the Evolution of Human Society. Royal Society of Chemistry, 2012. 297.—300. lpp. ISBN 978-1-84973-161-4.
- ↑ 5,0 5,1 Kārlis Riekstiņš. Ilze Čerņevska (redaktors) . Pašdarināts alus un kvass. Rīga : Avots, 2010. 60. lpp. ISBN 978-9984-859-16-3.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kvass |
- Aija Geida (2013. gada 25. jūnijs). Salīdzinām desmit populārus kvasa veidus — kurš dabīgāks?. Latvijas Avīze. Atjaunināts: 2015. gada 6. martā.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Šis ar dzērieniem saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |