Kanoe

Koka izdobta kanoe

Kanoe (angļu: canoe, spāņu: canoa; karību indiāņu izcelsmes vārds) — augšēji atvērta laiva, kurā airētājs sēž uz ceļa ar seju braukšanas virzienā un virza to uz priekšu ar vienlāpstiņu airi.

Vēsture

Saskaņā ar irokēzu cilts indiāņu tradīcijām rekonstruēta bērzu tāss kanoe

Senākie kanoe ir datēti kopš 6000. gada pirms mūsu ēras (p.m.ē.). Domājams, ka cilvēki izmantojuši līdzīga veida transportu arī senāk. Laivas tika izmantotas ne tikai transportam, bet tās bija arī brīnumains medību līdzeklis — viegla, klusa tuvošanās izvēlētajam upurim.

Nav zināms, kur tieši ir kanoe dzimtene — Āfrikā, Āzijā, Polinēzijā vai Amerikā. Taino vai karību vārdu kenu spāņu un portugāļu jūrasbraucēji atveda no ceļojumiem pa Karību jūras zemēm. No šī indiāņu aizguvuma cēlušies vārdi kanoe (laiva, kuru airē ar vienlāpstiņas airi) un kanu (vispārējs apzīmējums laivai, kurā, atšķirībā no akadēmiskās airēšanas, sēž ar seju braukšanas virzienā). Senas kanu laivas ir, piemēram, pirogas Okeānijā un smailītes Aleutu salās.

Senākā liecība, kas saistīta airēšanai ar airi, tika atrasta ar angļu arheologa sera Leonarda Voleja palīdzību — šumeru karaļa Ūra kapenēs, kas atrodas Eifratas upes krastos. Ar šo laivu karalis varēja būt pārvietojies savā pēdējā ceļojumā pēcnāves dzīves upē. Šis motīvs ilgi tika atkārtots arī citās civilizācijās.

Ēģipte

Arī seno ēģiptiešu zīmējumos var redzēt laivas, ar kurām pārvietojas airējot. Piramīdu laikā ēģiptieši gatavoja šauras laivas no niedru saišķiem, kas bija sasieti ar virvēm un ādas siksnām.

Amerikas pamatiedzīvotāji

Ziemeļamerikas indiāņu senākās kanoe bija izgrebtas koka laivas. Vairāku indiāņu tautu gatavotās kanoe bija ar bērza tāsi apvilkti koka karkasi. Eskimosi bija izveidojuši kajaku jeb smailīti, kurā 1 vai 2 airētāji varēja sēdēt daļēji norobežotā sēdeklī. Gan kanoe, gan smailītes bija veidotas viegli plūstošas un viegli manevrējošas, lai pārvietotos caur Ziemeļamerikas mežonīgā apvidus krācēm un putojošajām straumēm.

Skatīt arī

• Smaiļošana un kanoe airēšana