Kalevipoegs

Oskara Kallisa ilustrācija "Kalevipoegs".

Kalevipoegs (igauņu: Kalevipoeg, latviskojot — Kaleva dēls) ir igauņu eposs, kuru uz tautas dziesmu un teiku pamata 19. gadsimta vidū izveidoja igauņu literāts Frīdrihs Reinholds Kreicvalds.

Saturs

Eposs vēsta par spēkavīra, igauņu zemju valdnieka Kaleva un Lindas dēlu Sohi jeb Kalevipoegu (Kaleva dēlu). Kamēr Linda gaida no Kalevas trīs pirmdzimtos, viņš sasirgst. Pirms nāves tēvs novēl visu savu spēku tieši Kalevipoegam, kurš piedzimst jau pēc viņa nāves. Māti Kalevipoegs zaudē, kad viņu nolaupa somu burvis, kuram gan netiek lemts iegūt Lindu, jo dievi to pārvērš par klinti. Lai noskaidrotu to, kas noticies ar māti, Kalevipoegs ierodas somu zemēs, kur atriebdamies sakauj burvi, un iesaistās vēl citos piedzīvojumos. Pēc atgriešanās igauņu zemēs Kalevipoegs līdzīgi tēvam kļūst par igauņu zemju valdnieku, kad uzvar sacīkstēs ar pārējiem diviem brāļiem. Tālāk eposā vēstīts par galvenā varoņa piedzīvojumiem igauņu zemēs — viņš rada pilsētas, cietokšņus, ceļo uz pasaules malu, kā arī izglābj trīs jaunavas pēc kaujas ar velnu. Viņš tiek saistīts ar dažādu Igaunijas upju, kalnu, salu u.c. ģeogrāfisko objektu izcelsmi. Kalevipoegs mirst, kad iekāpis upē zaudē kājas no zobena, ko nolādējis kalējs, kura dēlu Kalevipoegs nogalināja strīdā. Pēc nāves Kalevipoegs nokļūst aizsaulē, kur dievi nolemj viņu atdzīvināt. Pēc tam viņu nosūta pie elles vārtiem, kur viņš burvestības varā triec roku divu klinšu spraugā. Kalevipoega roka iesprūst tajā un viņš paliek pie elles vārtiem kā to sargs.

Vēsture

Būtisks dzinulis, lai izveidotu savu eposu, igauņiem bija somu rakstnieka Eliasa Lenrūta 1835. gadā iznākušais eposs "Kalevala", kas balstījās uz somu, karēļu rūnu (dziesmu) un folkloras pamata. Savu artavu deva arī igauņu nacionālā atmoda un interese par mutvārdu mantojumu, kas atklāja, ka arī igauņiem ir episka rakstura dziesmas. Episka rakstura dziesmas tika savāktas pie Pleskavas tuvumā dzīvojošajiem igauņiem.

Viens no pirmajiem igauņu izcelsmes inteliģentiem Frīdrihs Roberts Fēlmanis 1839. gadā prozā ieskicēja sižeta metus par Kalevipoegu. Vācu valodā iesāktais eposs netika pabeigts, jo Fēlmanis 1850. gadā nomira. Viņa darbu turpināja Veru ārsts un igauņu folkloras vācējs Frīdrihs Kreicvalds, kurš atteicās no prozas formas par labu eposam. Izmantodams Fēlmaņa iestrādes, tautas dziesmas, teikas un citu igauņu folkloras materiālu viņš 1850. gadā izveidoja "Kalevipoegu" (13 817 dzejas rindas), kas gan tika aizliegts cenzūras dēļ. Otrais izdevums vācu un igauņu valodā ar jau 19 087 dzejas rindām tika izdotas burtnīcās Somijā laika posmā no 1857. līdz 1861. gadam. Nedaudz saīsināts (19 023 dzejas rindas), bet vienā grāmatā, "Kalevipoegs" iznāca jau 1862. gadā. Šis bija pēdējais izdevums Kreicvalda dzīves laikā un tika izmantots vēlākajiem izdevumiem. Lai arī eposa sacerēšanai Kreicvalds izmantoja igauņu tautas dziesmas ar episku raksturu, tomēr lielākā daļa no tā ir viņa sacerēta, jo eposā tikai aptuveni 12% ir tekstuāli aizguvumi no igauņu tautas dziesmām.

Igauņu valodā šis eposs ir izdots 17 reizes. Tulkots daudzās valodās — vācu, krievu, ungāru, somu, čehu, lietuviešu, rumāņu, ukraiņu, angļu, zviedru un citās. Latviešu valodā 1904. gadā pirmo reizi publicēti fragmenti periodikā Raiņa tulkojumā, bet pilnā apjomā "Kalevipoegs" pirmo reizi izdots 1929. gadā Elīnas Zālītes tulkojumā. 2018. gadā nāk klajā jauns Guntara Godiņa tulkojums.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kalevipoegs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Eesti entsüklopeedia raksts (igauniski)