Pāriet uz saturu

Kailā mietene

Vikipēdijas lapa
Kailā mietene
Paxillus involutus (Batsch) Fr. 1838
Kailā mietene
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
ApakšklaseAgaricomycetidae
RindaBeku rinda (Boletales)
DzimtaMieteņu dzimta (Paxillaceae)
ĢintsMietenes (Paxillus)
SugaKailā mietene (P. involutus)
Kailā mietene Vikikrātuvē
No augšas var līdzināties cūcenei, taču atšķiras ar piensulas trūkumu
Apakšdaļa ir brūnējoša
Sēnes lapiņas
Sporu birumraksts
Nelīdzenās vietās kailās mietenes bieži aug viena virs otras
Sporas

Kailā mietene (Paxillus involutus) ir Latvijā ļoti bieža liela mieteņu ģints sēne. 20. gadsimtā par tās ēdamību radās ilgi strīdi, kuru rezultātā tika izlemts, ka kailā mietene ir indīga sēne, neraugoties uz to, ka parasti saindēšanās neiestājas no pirmajām lietošanas reizēm un tādēļ to bieži lieto pārtikā. Sēnes kaitīgajai iedarbei uz organismu piemīt uzkrāšanās efekts.

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neraugoties uz to, ka tā ir lapiņu sēne, viņa tiek atzīta par ģenētiski tuvāku bekām nekā ārēji līdzīgākajām sēnēm.

Sugu pirmais aprakstīja Pjērs Buljārs 1785. gadā kā Agaricus contiguus,[1] bet jau 1786. gadā Augusts Bačs deva tai pilnīgāku aprakstu un citu nosaukumu Agaricus involutus.[2] 1838. gadā sugu izveidotajā mieteņu ģintī kā Paxillus involutus iekļāva Eliass Frīss, izvēlot to par jaunās ģints tipisko sugu.[3] Mūsdienās suga sadalīta vairākās un zinātnieki pieļauj, ka arī tagad esošā kailā mietene ir vairāku sugu komplekss, taču nav pietiekami pētījumu stingrai nošķiršanai.

Zviedrijā no 1981. līdz 1983. gadam, mikologs Nils Frīss atklāja trīs P. involutus populācijas, kas nespēja vairoties savā starpā, kas norāda uz dažādām sugām. Viena auga zem skujkokiem un jauktos mežos, bet pārējās divas — parkos, kur bija saistītas ar tuvumā esošajiem bērziem. Pirmajai grupai bija tendence ražot atsevišķus augļķermeņus, kuriem bija plānāki kātiņš un cepurīte, kā arī vājāks cepurītes ieritinājums, savukārt pārējo divu populāciju augļķermeņi mēdza parādīties grupās un tiem bija biezāki kātiņi un cepurīte.[4] Tika novērotas tikai vispārīgas tendences, un viņš nespēja atklāt pastāvīgas makroskopiskas vai mikroskopiskas pazīmes, kas populācijas stingri nošķirtu. Molekulārais pētījums, kurā salīdzinātas Paxillus involutus paraugu DNS secības, kuru avoti savākti dažādos Bavārijas biotopos, atklāja, ka no parkiem un dārziem savāktie eksemplāri parādīja ciešāku saikni ar Ziemeļamerikas P. vernalis sugu, bet no mežiem — ar P. filamentosus (alkšņu mieteni). Autori ierosināja, ka parku populācijas varētu būt ievestas no Ziemeļamerikas.[5] Eiropas izolātu daudzu gēnu analīze parādīja, ka kailās mietenes "sensu lato" (brīvā nozīmē) var sadalīt četrās atšķirīgās, ģenētiski izolētās līnijās, kas atbilst tagad atzītām par sugām P. obscurosporus, P. involutus "sensu stricto" (stingrā nozīmē), P. validus un ceturtajā sugā, kas vēl nav identificēta.[6]

1902. gadā francūzis Renē Mērs mieteņu ģinti iekļāva īpašā mieteņu dzimtā Paxillaceae, lai pasvītrotu tās īpašumu — tā atrodas starpstāvoklī starp stobriņu un lapiņu sēnēm.[7] Šajā dzimtā ietilpst gan lapiņu, gan stobriņu (t.sk. zobiņbeku) ģintis.

Starp citu autoru šai sugai dotajiem nosaukumiem ir:

  • Džeimss Boltons 1788. gadā nosauca šo sugu par Agaricus adscendibus.
  • Semjuels Grejs 1821. gadā tai deva nosaukumu Omphalia involuta.
  • Gotlobs Rābenhorsts 1844. gadā viņu nosauca par Rhymovis involuta.[8]

Nosaukums Paxillus involutus veidots no latīņu valodas vārdiem "tapa, mietiņš" un "ieritināts", pēdējais norāda uz cepurītes formu.[9]

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes.
  • Cepurīte: plakani izliekta, vecumā iedobta līdz sekli piltuvveidīgai, gaļīga. Krāsa okerbrūna līdz olīvbrūna, reizēm ar dzeltenīgu vai sarkanīgu nokrāsu. Mitrā laikā mazliet lipīga, sausā nedaudz tūbaina, reizēm spīdīga, ar stipri ieritinātu pūkainu malu. Platums 5—15 (20) cm.
  • Lapiņas: šauras, no kātiņa puses viegli no mīkstuma atdalāmas, dažāda garuma, gar kātiņu nolaidenas. Dzeltenbrūnas, ievainojumu vietās brūnas. Kātiņa tuvumā var kļūt neregulārākas, reizēm līdz pat stobriņveidam.[10]
  • Kātiņš: cepurītes krāsā vai nedaudz gaišāks, augšgalā gaišāks, cilindrisks vai nedaudz sašaurināts uz leju, bez dobuma, parasti līks, gareniski šķiedrains, iespiedumu vietās ar tumšbrūniem plankumiem. Reizēm neatrodas cepurītes centrā.[11] Garums 3—7 cm, resnums 0,7—1,5 cm.
  • Mīkstums: dzeltenīgs, griezumā un ievainojumu vietās brūnējošs, mīksts, vēlāk irdens un sūkļains, ar vāju vai nemanāmu augļu smaržu un maigu, skābenu garšu. Vārot nomelnē.
  • Sporas: elipsoīdas, dzeltenīgas, birumraksts rūsgani brūns, gludas, izmēri 6—10/(4) 5—7 µm.[12][13][14][15]
  • Bazīdijas: vālesveida, četrsporu, 37—45/8—11 µm.
  • Cistīdas: Pleirocistīdas uz lapiņu sāniem un heilocistīdas uz to šķautnēm slaidas, pavedienveidīgas, ar brūnu saturu, 40—65 (90)/8—10,5 (16) µm.[16][17][18]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suga plaši izplatīta Ziemeļu puslodes mērenajos un vēsajos reģionos, ievesta arī Dienvidu puslodes kontinentu mērenajos reģionos.[19] Veido mikorizu ar dažādām lapu un skuju koku sugām, kopā ar tām aug visai atšķirīgās vietās — no saulainiem izcirtumiem līdz pārmitriem mežiem un purvmalām,[20] skābās augsnēs. Sēne palīdz kokiem mazāk uzņemt smagos metālus un palielina to izturību pret patogēniem. Spēj augt arī bez mikorizas kā saprofīts uz vecas koksnes,[17][21][22] Latvijā ar anomāliem augļķermeņiem konstatēta arī uz smilšakmens alu sienām.[23]

Kailā mietene ir starp pirmajām sēnēm, kas parādās saārdītā zemsedzē (izcirtumos, mašīnu izbrauktās sliedēs), kur konkurences trūkuma dēļ attīstās ātri un masveidīgi.[24] Bieži aug piesārņotās vietās, arī pilsētvidē.

Latvijā parastais augšanas periods — no jūnija līdz oktobrim. Bieži lielās un ciešās grupās.[12][21]

Līdzīgas sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīga ir alkšņu mietene (Paxillus filamentosus) ar viegli zvīņotu cepurīti, dzeltenu, mazāk brūnējošu mīkstumu un nebrūnējošām lapiņām,[16] un Paxillus adelphus, kurām abām ir plānākas cepurītes un kuras aug zem alkšņiem.[12] Tāpat līdzīga ir Amerikā augošās Paxillus rubicundulus un Paxillus vernalis, pirmā no tām ir vizuāli neatšķirama, bet ar mazākām sporām,[14] otrā ar resnāku kātiņu, tumšāku sporu birumrakstu un parasti aug zem apsēm.[25]

Eiropā sastopamas divas Latvijā pašlaik neatrastas sugas, kas agrāk uzskatītas par kailās mietenes formām — Paxillus obscurisporus (sākotnēji obscurosporus) augļķermeņi ir lielāki nekā P. involutus, ar līdz 40 cm platām cepurītēm, kuru malas uz vecumu atritinās un izlīdzinās, ar sarkanīgākām sporām[26] un ar krēmkrāsas sēņotnes pavedieniem, kas aptver tā kātiņa konusveida pamatni. P. validus cepurīte ir platumā līdzīga kailajai mietenei. Atrodama parkos zem platlapju kokiem, un to var droši atšķirt no P. involutus (un citām Paxillus sugām) tikai pēc rizomorfu īpatnībām.[27]

No neradnieciskām sēnēm no augšas līdzinās cūcenei, lai gan ir brūnāka, taču no apakšas atšķiras ar dzeltenīgajām lapiņām jau jaunībā, brūnēšanu (tai skaitā kātiņa) un piensulas trūkumu. Krievu valodā kailā mietene saucas vārda "cūcene" burtiskā tulkojumā "свинушка", tāpēc reizēm tulkotos avotos ieviešas kļūdas. Vēl jo vairāk, šajā valodā žargonvārds "свинуха" tiek lietots šo abu sugu apzīmēšanai.[28] Tāpat no visām citām pienainēm kailā mietene atšķiras ar piensulas trūkumu.[29]

Sasniedzot vecumā piltuvveida formu, nedaudz līdzinās piltuvenēm, taču atšķiras no tām ar brūngano sporu un lapiņu krāsu un brūnēšanu bojājumos.[14]

Lietošana pārtikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēne bija populāra Centrālajā un Austrumu Eiropā,[30] taču 1944. gada rudenī pēc tās lietošanas, 17 dienas slimojis ar drudzi, caureju un vemšanu, vācu mikologs Jūliuss Šēfers nomira ar nieru nepietiekamību. Neraugoties uz ārējiem traucēkļiem, vācu mediķi noteica vainīgo sēni, pieņemot, ka vaina bijusi nepietiekamā termiskā apstrādē. Šis ir vienīgais zināmais gadījums, kad mūsdienu mikologs nomiris no saindēšanās ar sēnēm.[31]

Tā kā mieteņu iedarbības kaitīgais mehānisms palika neskaidrs, par to ēšanu arī pēc tam palika dažādi viedokļi. Uzmanīgajos Rietumos sēni pasludināja par indīgu, kamēr PSRS to līdz 1981. gadam iepirka valsts sēņu produktu lielražošanai.[32] 1970. gados to iepirkšanas cena Latvijas PSR bija līdzvērtīga bērzlapēm.[33] Šajā laikā tika ieteikts tās vairākkārt novārīt un tad sālīt.[34] Oficiāli indīgo sēņu sarakstā PSRS tās iekļāva 1984. gadā.[35] Mietenes salīdzinoši viegli ievākt, un tās saglabāja popularitāti starp sēņotājiem. Bez tam, PSRS agrāk masu avotos bija ticis apgalvots, ka sēni var cept bez vārīšanas,[11] kas bija izveidojis kopējo attieksmi. Arī tagad Krievijā entuziasti aicina šo sēni droši ēst, tagad gan pēc novārīšanas.[36] Krievijas tirgos reizēm kailā mietene ir vienīgā pārdodamā sēņu suga,[37] neraugoties uz tās tirdzniecības aizliegumiem.[38]

1981. gadā pēc 10 gadu ilga pētījuma Polijā par saindēšanās gadījumiem ar kailo mieteni tika konstatēts, ka no 109 šajā laikā zināmajiem saindēšanās gadījumiem 93 bija nepieciešama hospitalizācija un 3 cilvēki tomēr nomiruši. Pēc tā sēne tika atzīta par indīgu arī PSRS.[32]

Lai gan sēne atzīta par indīgu, reālā saindēšanās stipri atkarīga no individuālajām īpašībām un, iespējams, lietotās mieteņu populācijas vai pat neatšķirtas sugas.[39] Tādēļ turpinās mieteņu lietošana un saindēšanās gadījumu skaits ar tām Krievijā 21. gadsimta sākumā pat pieauga.[40] Tiek gan norādīts, ka smagākās saindēšanās notikušas ar ceptām vai nepietiekami novārītām sēnēm,[40][41] un dažus no sēnes toksīniem vārīšana iznīcina,[14] tomēr daļu no tiem nevar iznīcināt pat vairākkārtēja novārīšana.[42]

1980. gadu vidū Šveices ārsts Renē Flammers atklāja kailās mietenes antigēnu, kurš stājas ķīmiskā saiknē ar eritrocītu membrānām un tādējādi provocē imūnsistēmas uzbrukumu saviem eritrocītiem.[43] Smagos gadījumos tas noved pie hemolītiskās anēmijas. Tā kā antigēns darbojas lēni, parasti saindēšanās simptomi, tādi kā mazasinība, nieru vai aknu mazspēja, parādās pēc ilgstošas un daudzkārtējas sēnes lietošanas,[32] īpaši cilvēkiem, kas jau agrāk cietuši no gremošanas trakta problēmām ar mietenēm.[16] Viens no pētījumiem Kazahstānā norāda, ka no saindēšanās ar mietenēm jeb "Paxillus sindroma" biežāk mirst tie cilvēki, kuriem arī agrāk draudējusi hemolīze citu iemeslu dēļ.[44] Daļai cilvēku bīstamā deva sakrājusies jau vienas ēdienreizes laikā,[45] kamēr izturīgākie no tām nenomirst vispār.[46] Formāli šāda iedarbība nav saindēšanās,[47] tomēr praktiski tiek lietots saindēšanās termins gan vienkāršības, gan sēnes citu toksīnu dēļ.

Mietenēm, tāpat kā daudzām citām sēnēm, raksturīga arī paaugstināta radioaktīvo izotopu uzkrāšana, kas ir svarīgi no atomstaciju avārijām cietušajos rajonos,[24] un smago metālu uzkrāšana.[48]

Saindēšanās simptomi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti pirmie saindēšanās simptomi ir vemšana, caureja un vēdergraizes, pie tam organismā krītas cirkulējošās asins apjoms.[49] Vēlāk parādās hemolīzes (eritrocītu sabrukšanas) simptomi: bālums, ādas dzeltēšana, samazināta urīna izdalīšanās, paaugstināts urīna hemoglobīna līmenis vai smagos gadījumos oligoanūrija. Hemolīze var izraisīt daudzas komplikācijas, tostarp akūtu nieru un aknu mazspēju, šoku, akūtu elpošanas mazspēju un asinsķermenīšu sarecēšanu.[16][49][50]

Ārstēšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pretinde pret saindēšanos ar kailo mieteni neeksistē. Ārstēšana iespējama tikai slimnīcas apstākļos, kur iespējams nepārtraukti kontrolēt pacienta asins analīzes, un ir simptomātiska.[51]

Latvijā līdz šim visus zināmos ar kailo mieteni saindējušos izdevies izglābt.[21]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Bulliard, J.B.F. (1785). Herbier de la France. 5. Paris, France: Chez l'auteur. pp. 192—240.
  2. ↑ Batsch, August (1786). Elenchus Fungorum, Continuatio Prima. Halle, Magdeburg, Germany: Apud Joannem J. Gebauer. p. 39.
  3. ↑ Fries, Elias Magnus (1838). Epicrisis Systematis Mycologici. Uppsala, Sweden: Typographia Academica. p. 317.
  4. ↑ Fries, Nils (1985). "Intersterility groups in Paxillus involutus". Mycotaxon. 24: 403–10.
  5. ↑ Jarosch, Margit; Bresinsky, A. (1999). "Speciation and phylogenetic distances within Paxillus s. str. (Basidiomycetes, Boletales)". Plant Biology. 1 (6): 701–05. doi:10.1111/j.1438-8677.1999.tb00283.x.
  6. ↑ Hedh, Jenny; Samson, Peter; Erland, Susanne; Tunlid, Anders (2008). "Multiple gene genealogies and species recognition in the ectomycorrhizal fungus Paxillus involutus". Mycological Research. 112 (8): 965–75. doi:10.1016/j.mycres.2008.01.026. PMID 18554888.
  7. ↑ Maire, René (1902). "Recherches cytologiques et taxonomiques sur les Basidiomycetes". Bulletin trimestriel de la Société Mycologique de France. 18 (supplement): 165.
  8. ↑ Species Fungorum — pilns Paxillus involutus sinonīmu saraksts
  9. ↑ Nilson, Sven; Persson, Ole (1977). Fungi of Northern Europe 1: Larger Fungi (Excluding Gill-Fungi). Harmondsworth, UK: Penguin. p. 121. ISBN 0-14-063005-8.
  10. ↑ Arora D. Mushrooms Demystified: a Comprehensive Guide to the Fleshy Fungi. Berkeley, Calif : Ten Speed Press, 1986. 478. lpp. ISBN 0-89815-169-4. Google Books (angliski)
  11. ↑ 11,0 11,1 Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 70. lpp.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 Sugu enciklopēdija: Kailā mietene
  13. ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 315. lpp.
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 14,3 Nature First: Paxillus involutus (Batsch) Pers. — Brown Rollrim
  15. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 160. lpp.
  16. ↑ 16,0 16,1 16,2 16,3 Bresinsky, Andreas; Besl, Helmut (1990). A Colour Atlas of Poisonous Fungi. London, UK: Wolfe Publishing. pp. 126-29. ISBN 0-7234-1576-5.
  17. ↑ 17,0 17,1 Kuo, M. (2008, February). Paxillus involutus. MushroomExpert.Com
  18. ↑ Monaco Nature Encyclopedia. Paxillus involutus
  19. ↑ GBIF sugas atrašanas vietu karte
  20. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 58. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  21. ↑ 21,0 21,1 21,2 FungiLv. Kailā mietene
  22. ↑ Latvijas indīgās sēnes
  23. ↑ «Mikologu biedrība — Kailā mietene». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 6. jūlijā.
  24. ↑ 24,0 24,1 Свинушка тонкая — Paxillus involutus (Batsch, 1786). Иллюстрированный справочник грибов на сайте «Мой мир».
  25. ↑ Lincoff, Gary H. (2008). National Audubon Society Field Guide to North American Mushrooms. New York: Alfred A. Knopf. p. 671. ISBN 978-0-394-51992-0.
  26. ↑ Nature First: Paxillus obscurisporus C. Hahn
  27. ↑ Henrici, Alick (2004). "A key to Paxillus s.l. in Europe". Field Mycology. 5 (3): 87—88. doi:10.1016/S1468-1641(10)60560-9.
  28. ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 63. lpp.
  29. ↑ Lamaison, Jean-Louis; Polese, Jean-Marie (2005). The Great Encyclopedia of Mushrooms. Cologne, Germany: Könemann. p. 35. ISBN 3-8331-1239-5.
  30. ↑ Benjamin, Denis R. (1995). Mushrooms: Poisons and Panaceas – A Handbook for Naturalists, Mycologists and Physicians. New York: WH Freeman and Company. pp. 382–84. ISBN 0-7167-2600-9.
  31. ↑ Beuchat, Larry R. Food and Beverage Mycology. — New York, New York: Springer, 1987. — С. 394. — ISBN 0-442-21084-1.
  32. ↑ 32,0 32,1 32,2 Белова Н., Псурцева Н., Змитрович И. Свинушка — гриб, который нельзя есть дважды // Наука и жизнь. — 2019. — № 9. — С. 121.
  33. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 127. lpp.
  34. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 80. lpp.
  35. ↑ «Всё о грибах: Сбор, переработка, хранение, выращивание: Справочник грибника» / Смирняков Ю. И., Кощеев А. К., Кощеев А. А. ISBN 5-89676-071-X
  36. ↑ Progrib.ru. Свинушки: можно ли употреблять в пищу или эти ядовитые грибы?
  37. ↑ «Аткарская газета. На Аткарском рынке началась продажа лесных грибов». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 6. jūlijā.
  38. ↑ Роспотребнадзор. Осторожно - грибы!
  39. ↑ Свинушка тонкая, Paxillus involutus. toadstool.ru
  40. ↑ 40,0 40,1 Консультация Министерства сельского хозяйства республики САХА Якутия
  41. ↑ Dabas muzejs. Ceļvedis dabā „Biežāk uzdotie jautājumi par sēnēm”
  42. ↑ Корхонен М. «100 грибов», М.: Лесная промышленность, 1981
  43. ↑ Flammer, René (1985). «Paxillus syndrome: immunohemolysis following repeated mushroom ingestion». Schweizerische Rundschau fur Medizin Praxis 74 (37): 997-99. PMID 4059740.
  44. ↑ Fatal Immunohaemolysis after the Consumption of the Poison Pax Mushroom: A Focus on the Diagnosis of the Paxillus Syndrome with the Aid of Two Case Reports Diagnostics 2019, 9(4), 130; https://doi.org/10.3390/diagnostics9040130
  45. ↑ Ārsts.lv: INITA DĀNIELE: SĒNES — BĪSTAMĀS LĪDZINIECES
  46. ↑ Jauns.lv: Indīgās sēnes grozā nonāk dažādi
  47. ↑ AG Fonds: Sēne ar noslēpumu
  48. ↑ Latvijas Valsts Mežu sēņotāja ceļvedis Arhivēts 2017. gada 13. jūnijā, Wayback Machine vietnē., PDF, 64. lpp.
  49. ↑ 49,0 49,1 Winkelmann, M.; Stangel, W.; Schedel, I.; Grabensee, B. (1986). «Severe hemolysis caused by antibodies against the mushroom Paxillus involutus and its therapy by plasma exchange». Klinische Wochenschrift 64 (19): 935-38. doi:10.1007/BF01728620. PMID 3784443.
  50. ↑ Schmidt, J.; Hartmann, W.; Würstlin, A.; Deicher, H. (1971). «Acute kidney failure due to immunohemolytic anemia following consumption of the mushroom Paxillus involutus». Deutsche Medizinische Wochenschrift 96 (28): 1188-91. doi:10.1055/s-0028-1110104. PMID 5105189.
  51. ↑ Köppel, C. (1993). «Clinical symptomatology and management of mushroom poisoning». Toxicon 31 (12): 1513-40. doi:10.1016/0041-0101(93)90337-I. PMID 8146866.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kailā_mietene&oldid=3971831"