Dzelzs(II) hlorīds

Dzelzs(II) hlorīds
	; Dzelzs(II) hlorīda kristālrežģis; ; Nedaudz oksidējies dzelzs(II) hlorīda tetrahidrāts
Citi nosaukumi	dzelzs dihlorīds
CAS numurs	7758-94-3; 16399-77-2 (dihidrāts); 13478-10-9 (tetrahidrāts)
Ķīmiskā formula	FeCl2
Molmasa	126,751 g/mol
Blīvums	3160 kg/m3
Kušanas temperatūra	677 °C
Viršanas temperatūra	1023 °C
Šķīdība ūdenī	64,4 g/100 mL (10 °C),; 68,5 g/100mL (20 °C),; 105,7 g/100 mL (100 °C)

Dzelzs(II) hlorīds jeb dzelzs dihlorīds (FeCl₂) ir divvērtīgās dzelzs un sālsskābes sāls. Tīrs dzelzs dihlorīds ir bezkrāsaina kristāliska viela, kas gaisā kļūst dzeltenīga, jo veidojas dzelzs trihlorīds. Uzsūcot gaisā esošo ūdeni, dzelzs dihlorīds kļūst zaļgans. Dzelzs(II) hlorīds labi šķīst ūdenī, spirtā, acetonā, nešķīst ēterī. No ūdens šķīdumiem zem 12,3 °C izkristalizējas kristālhidrāts FeCl₂ · 6H₂O; no 12,3 °C līdz 76,5 °C — FeCl₂ · 4H₂O; virs 76,5 °C — FeCl₂ · 2H₂O, kas temperatūrās virs 120 °C pāriet monohidrātā FeCl₂ · H₂O. Dzelzs(II) hlorīda tetrahidrāts ir zilganzaļi, gaisā izplūstoši monoklīni kristāli.

Iegūšana

Dzelzs(II) hlorīds rodas, iedarbojoties uz dzelzi ar sālsskābi vai hlorūdeņradi:

Fe + 2HCl → FeCl₂

Bezūdens dzelzs dihlorīdu iegūst, laižot hlorūdeņradi pāri nokaitētām dzelzs skaidiņām. Tas rodas arī, karsējot dzelzs(III) hlorīdu ūdeņraža plūsmā:

2FeCl₃ + H₂ → 2FeCl₂ + 2HCl

Dzelzs dihlorīda šķīdumu iegūst, sālsskābei reaģējot ar dzelzs(II) oksīdu vai hidroksīdu:

FeO + 2HCl → FeCl₂ + H₂O

Fe(OH)₂ + 2HCl → FeCl₂ + 2H₂O

Laboratorijas apstākļos tīru dzelzs(II) hlorīdu iegūst, pievienojot dzelzs pulveri metanola un koncentrētas sālsskābes maisījumam un radušos metanola solvātu izkarsējot vakuumā pie 160 °C.^[1] Analoģiski var iegūt arī tīru dzelzs dibromīdu un dzelzs dijodīdu.

Cita laboratorijas metode ir hlorbenzola reakcija ar dzelzs(III) hlorīdu^[2]:

2FeCl₃ + C₆H₅Cl → 2FeCl₂ + C₆H₄Cl₂ + HCl

Īpašības

Dzelzs dihlorīdu var oksidēt ar hloru līdz dzelzs(III) hlorīdam (reakcija ir apgriezeniska):

2FeCl₂ + Cl₂ → 2FeCl₃

Laižot hloru cauri dzelzs dihlorīda šķīdumam, iegūst dzelzs trihlorīda kristālhidrātu.

Sauss dzelzs(II) hlorīds sildot gaisā viegli oksidējas līdz dzelzs(III) hlorīdam.

Ar elektropozitīvāko metālu hlorīdiem dzelzs(II) hlorīds veido dubultsāļus, ko var uzskatīt par kompleksajiem savienojumiem — tetrahloroferātiem(II), kuru anjona formula ir [FeCl₄]²⁻.^[3]

Izmantošana

Izmanto dzelzs(III) hlorīda iegūšanai, kā arī juvelierizstrādājumu apstrādei. Medicīnā lieto par dzelzs preparātu dzelzs deficīta izraisītas anēmijas profilaksē un ārstēšanā.

Atsauces

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: dzelzs(II) hlorīds

↑ G. Winter; Thompson, D. W.; Loehe, J. R. (1973). "Iron(II) Halides". Inorg. Synth. 14: 99–104. doi:10.1002/9780470132456.ch20.
↑ P. Kovacic and N. O. Brace (1960). "Iron(II) Chloride". Inorg. Synth. 6: 172. doi:10.1002/9780470132371.ch54.
↑ Г. Реми. Курс неорганической химии. Том II. Москва, Издательство иностранной литературы, 1966, lpp. 298. (krieviski)

[1] G. Winter; Thompson, D. W.; Loehe, J. R. (1973). "Iron(II) Halides". Inorg. Synth. 14: 99–104. doi:10.1002/9780470132456.ch20.

[2] P. Kovacic and N. O. Brace (1960). "Iron(II) Chloride". Inorg. Synth. 6: 172. doi:10.1002/9780470132371.ch54.

[3] Г. Реми. Курс неорганической химии. Том II. Москва, Издательство иностранной литературы, 1966, lpp. 298. (krieviski)

[1]

[2]

[3]