Alans Džons Persivals Teilors

Alans Teilors; Alan Taylor
Personīgā informācija
Dzimis	1906. gada 26. martā ; Sautporta, Lankašīra (tagad Mērzisaida), Apvienotā Karaliste
Miris	1990. gada 7. septembrī (84 gadi); Londona, Apvienotā Karaliste
Zinātniskā darbība
Zinātne	vēsture
Darba vietas	Mančestras Universitāte, Oksfordas Universitāte, Londonas Universitātes koledža, Ziemeļlondonas Universitāte
Alma mater	Oksfordas Universitāte
Studenti	Normans Deiviss, Pols Kenedijs

Alans Džons Persivals Teilors (angļu: Alan John Percivale Taylor; 1906. gada 26. martā, miris 1990. gada 7. septembrī) ir 20. gadsimta angļu vēsturnieks, kurš kļuva populārs ar piedalīšanos televīzijas pārraidēs. Iespējams, vispazīstamākā un vispretrunīgāk vērtētā Teilora grāmata ir 1961. gadā iznākusī "Otrā pasaules kara izcelsme" (The Origins of the Second World War).

Biogrāfija

Dzīves pirmais posms

Dzimis Sautportas piepilsētā Bērkdeilā, Anglijā, uzaudzis Lankašīras grāfistē kreisi noskaņotā ģimenē. Jaunībā bija amatieris arheologs un pētīja baznīcu vēsturi un ieguva vispārēju interesi par vēsturi, tādēļ nolēma turpināt apgūt to pastprināti. No 1924. gada mācījies Ariela koledžā jaunāko laiku vēsturi. Tā kā viņa vecākiem bija kreisi uzskati, protestējot pret Pirmā pasaules kara notikumiem, viņi nosūtīja dēlu uz kvēkeru skolu. Divdesmitajos gados Teilora māte Konstance bija viena no komunistiskās partijas veidotājām Lielbritānijā. Pašu Teiloru komunistu partijā iesaistīja ģimenes draugs Toms Vintringams. Teilors bija tās Lielbritānijas Komunistiskās partijas biedrs no 1924. līdz 1926. gadam, kad izstājās no tās, reaģējot pret, viņaprāt, neefektīvo pozīciju 1926. gada streikos. Pārējo dzīves daļu bija leiboristu partijas atbalstītājs.

Akadēmiskā karjera un tālākās studijas

1927. gadā Teilors beidzis Oksfordas Universitāti. Vēlāk iestājās universitātē Vīnē, kur pētīja čartistu ietekmi uz 1848. gada revolūciju Vīnē. Vēlāk pētīja Itālijas apvienošanās vēsturi, kas 1934. gadā rezultējās grāmatā The Italian Problem in European Diplomacy, 1847–49 (Itālijas problēma Eiropas diplomātijā:1847-49) 1934. gadā. No 1930. līdz 1938. gadam kā lektors uzstājās Mančestras Universitātē. 1938. gadā kļuva par Magdalēnas koledžas, Oksfordā locekli, to saglabājot līdz 1976. gadam. No 1938. gada līdz 1963. gadam bija pasniedzējs Oksfordā. Tur bija ļoti populārs profesors, jo sāka lekcijas jau 8.30 pirms telpa bija kļuvusi pārpildīta. Saistībā ar pretrunīgi vērtēto grāmatu The origins of the Second World War bija spiests Oksfordu pamest un kļuva par pasniedzēju Londonas Vēstures institūtā, Tehniskajā koledžā Londonā, Universitātes koledžā Londonā. Nozīmīgs solis Teilora reabilitēšanā bija Martina Gilberta organizētā Festschrift. 1976. gadā un 1986. gadā viņš tika pagodināts ar vēl diviem Festschrift. To piešķir studenti, un tā iegūšana pierāda pasniedzēja augstu profesionalitāti.

Otrais pasaules karš un darbība šai laikā

Kara laikā Teilors sadraudzējās ar emigrācijas politiķiem čehoslovāku Edvardu Benešu un ungāru Mihāju Kāroji. Šī draudzības palīdzēja nostiprināt zināšanas par Austrumeiropas reģionu. Kāroji Teilors nepamatoti uzskatīja par savā ziņā svētu figūru. Tai pašā laikā Teilors ieņēma politiskā kara lietu administratora amatu, bieži uzstājoties radio. Kara laikā lobēja dienvidslāvu komunistu līderi Josipu Brozu Tito.

Plaši pazīstams lektors un intelektuālis, uzskati, ko pauda.

Savas dzīves laikā aktīvi darbojās savu uzskatu aizstāvībā. 1930. gadu sākumā bija kreisā spārna intelektuāļu ar nosaukumu Mančestras miera padome sastāvā. Līdz 1936. gadam viņš bija opozīcijā britu atbruņošanās plāniem. Vēlāk atbalstīja PSRS draudzīgu politiku. Kopš 1936. gada aktīvi pretojās nomierināšanas politikai. 1938. gadā daudz rakstīja un uzstājās ar runām, kritizējot Minhenes vienošanos.

Lai arī draudzīgs PSRS, dzīves laikā Teilors vairākkārt, sevišķi pēc Otrā pasaules kara, kritizēja staļinismu. Tomēr Teilors bija pret ASV kā Lielbritānijas sabiedrotā izvēlei. Bieži kritizēja ASV politiku, un tā arī nekad nedevās uz ASV. Bieži bija kritisks pret Lielbritānijas politiku daudzos jautājumos - Korejas un Vjetnamas karā, Suecas krīzes laikā un tamlīdzīgos jautājumos, kā dēļ daudzos avotos saukts par mazo angli (īpaši attiecībā uz Lielbritānijas politiku pret Ziemeļīriju).

Darbība un uzskati

1954. gadā viņš publicējis darbu The Struggle for Mastery in Europe 1848–1918 un tam sekoja The Trouble Makers 1957. gadā, kur kritiski vērsies pret britu ārpolitiku. The Trouble makers bija darbs par viņam īpaši tuvu tēmu. Tāpat ir autors lieliskai Bismarka biogrāfijai, lorda Bīverbruka biogrāfijai. Pētīja Reihstāga dedzināšanu, ko esot paveicis nelīdzsvarotais komunists der Lube bez nacistu iesaistīšanās. Kritizēts par uzskatiem sakarā ar otrā pasaules kara izcelšanos, Musolīni atainojumu vienkārši par "šovmeni" bez uzskatu sistēmas, kā arī Francijas Trešās republikas un tās politiķu kritiku. Tālāk minētie darbi plašāk atspoguļo vēsturnieka milzīgo interešu lauku.

Populisms

Teilors daudz tiek kritizēts par populistisko pieeju uz vēstures zinātni. Viņš uzskatīja, ka vēsturei j;ab;ut pieejamai visiem, kas vēlāk kļuva pazīstams ar domu par Ikdienišķā cilvēka vēsturi, ko vēlāk apspēlējuši citi vēsturnieki. Teilors uzskatīja, ka valstu līderi neveido vēsturi.

Kā pozitīvi izņēmumi Teiloram bija Deivids Loids Džordžs un Ļeņins. Viņam simpatizēja vēsturnieka E.Dž. Karra uzskati, kuru viņš uzskatīja par savas paaudzes labāko vēsturnieku.

Teilora ironija un humora izjūta

Viņa savdabīgā humora izjūtas ar tās izpausmēm iegājusi vēsturē kā teilōrismi. Viņš uzskatīja, ka vēsturniekam jāprot gaumīgi par sevi paironizēt. Pie viņa spilgtākajiem izteicieniem par pasaules vēsturi pieder: "Musolīni turpinājis savu politiku, kas precīzi nozīmē - atstāt visu pašplūsmā" vai, runājot par Austroungārijas diplomāta prinča Klementa fon Meterniha ārpolitisko darbību un uzskatiem - "Daudzi vīrieši labāk veiktu pienākumus skujoties". Šie izteikumi padarījuši Teiloru slavenu un palīdzēja iedzīvināt diplomātijas vēsturi kā dinamisku, interesantu procesu. Runājot par vēsturnieka konceptuāliem uzskatiem, Teilors neuzskatīja, ka vēstures paredzēšana būtu viens no tiem un ka jau ikdienas dzīves problemātika ir pietiekoši nopietna.

Personīgā dzīve

Teilors bija precējies trīskārt. 1931. gadā pirmoreiz apprecējās ar Margaretu Adamsu, ar kuru viņam bija trīs bērni. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados viņš ar sievu dalīja māju ar rakstnieku Malkolmu Mageridžu, šai laikā sākās nebeidzami strīdi ar viņu par PSRS, tomēr šie disputi neietekmēja viņu draudzību. Otrā Teilora sieva bija Īva Kroslanda, kuru viņš apprecēja 1951. gadā un izšķīrās 1974. gadā, ar šo sievieti viņam bija divi bērni. Trešā sieva bija ungāru izcelsmes vēsturniece Eva Harači, ar kuru viņš apprecējās 1976. gadā.

1984. gadā Teilors smagi cieta autokatastrofā. Negadījuma sekas, vēl summējot tās ar smadzeņu insulta komplikācijām, noveda pie aiziešanas pensijā 1985. gadā. Vēlāk smagi slimojis ar Pārkinsona slimību, kādēļ nebija spējīgs pilnvērtīgi rakstīt. Viņa pēdējā publiskā parādīšanās bija 80. dzimšanas dienā, kad grupa viņa studentu, piemēram sers Martins Gilberts, Alans Skeids, Normans Deiviss un Pols Kenedijs organizēja publisku pieņemšanu, lai godinātu vēsturnieku. Diemžēl jau tad vēsturnieka un cienījamā cilvēka apziņu spēcīgi bija ietekmējis piedzīvotais insults.1987. gadā Teilors nokļuva aprūpes mājā Londonā, kur nomira 1990. gadā, 84 gadu vecumā.

Bibliogrāfija

The Italian Problem in European Diplomacy, 1847–1849, 1934.
(redaktors) The Struggle for Supremacy in Germany, 1859–1866 by Heinrich Friedjung, 1935.
Germany's First Bid for Colonies 1884–1885: a Move in Bismarck's European Policy, 1938.
The Habsburg Monarchy 1809–1918, 1941, pārkārtots izd. 1948. (izdots latviski)
The Course of German history: a Survey of the Development of Germany since 1815, 1945.
British Pamphleteers, 1948.(Sastādīts kopā ar R.Reinoldsu, turpmāk saīsinājumā sast.)
A Select List of Books on European History, 1949.(Sast. kopā ar A.Bulloku)
From Napoleon to Stalin, 1950.
Rumours of Wars, 1952.
The Struggle for Mastery in Europe 1848–1918 (Oxford History of Modern Europe), 1954.
Bismarck: the Man and Statesman, 1955.
Englishmen and Others, 1956.
Essays Presented to Sir Lewis Namier, 1956.(sastādīts kopā ar seru Ričardu Paresu)
The Trouble Makers: Dissent over Foreign Policy, 1792–1939, 1957.
Lloyd George, 1961.
The Origins of the Second World War, 1961.
The First World War: an Illustrated History, 1963.
Politics In Wartime, 1964.
English History 1914–1945 (15. izdevums no Oxford History of England), 1965.
From Sarajevo to Potsdam, 1966.
From Napoleon to Lenin, 1966.
The Abdication of King Edward VIII (Lorda Bīverbruka darbs, (sast.) 1966.
Europe: Grandeur and Decline, 1967.
Ievads darbam 1848: The Opening of an Era , 1967.
War by Timetable, 1969.
Churchill Revised: A Critical Assessment, 1969.
(sast.) Lloyd George: Twelve Essays, 1971.
(sast.) Lloyd George: A Diary by Frances Steveson, 1971.
Beaverbrook, 1972.
(sast.) Off the Record: Political Interviews, 1933–43 by W.P. Corzier, 1973.
A History of World War Two: 1974.
The Second World War: an Illustrated History, 1975.
(sast.) My Darling Pussy: The Letters of Lloyd George and Frances Stevenson, 1975.
The Last of Old Europe: a Grand Tour, 1976.
Essays in English History, 1976.
The War Lords, 1977.
The Russian War, 1978.
How Wars Begin, 1979.
Politicians, Socialism, and Historians, 1980.
Revolutions and Revolutionaries, 1980.
A Personal History, 1983.
An Old Man's Diary, 1984.
How Wars End, 1985.
Letters to Eva: 1969–1983, sakārtojusi Eva Harači Teilore, 1991.
From Napoleon to the Second International: Essays on Nineteenth-century Europe. sakārtots .1993.
From the Boer War to the Cold War: Essays on Twentieth-century Europe. Ed. 1995.

Ārējās saites

Alans Džons Persivals Teilors BFI screenonline (angliski)