Abruco
| Abruco | |||
| Abruzzo | |||
| — Itālijas reģions — | |||
|
|||
 Abruco atrašanās vieta Itālijā
|
|||
| Pārvaldes centrs | L'Akvila | ||
|---|---|---|---|
| Lielākā pilsēta | Peskāra | ||
| Oficiālā valoda | itāļu | ||
| Valsts |  Itālija
| ||
| Platība | |||
| - Kopējā | 10 831,84 km² | ||
| Iedzīvotāji (32023) | |||
| - Kopā | 1 267 446 | ||
| - Blīvums | 117/km² | ||
| Laika josla | CET (UTC+1) | ||
| - Vasaras laiks (DST) | CEST (UTC+2) | ||
| ISO 3166-2 | IT-65 | ||
| Mājaslapa: www | |||
 Abruco Vikikrātuvē
| |||
Abruco (itāļu: Abruzzo, neapoliešu: Abbrùzze, Abbrìzze vai Abbrèzze) ir viens no Itālijas 20 reģioniem. Ar 1 267 446[1] iedzīvotājiem un 10 831 km² platību reģions ierindojas 14. vietā pēc iedzīvotāju skaita un 13. vietā pēc platības. Tas atrodas valsts vidusdaļā starp Adrijas jūru austrumos, Lacio un Molizes reģionu dienvidos, un Markes reģionu ziemeļrietumos. Dienvidrietumu daļā to no Lacio norobežo Apenīnu kalnu grēda, kuras augstākais punkts Kornogrande (2912 m vjl) atrodas tieši Abruco, netālu no L'Akvilas. Kornograndes ziemeļu nogāzē atrodas Eiropā tālākais uz dienvidiem ledājs — Kalderone.
Reģions ģeogrāfiski atrodas valsts centrālajā daļā, taču gan vēsturiskā, gan ekonomiskā, gan lingvistiskā ziņā pieskaitāms Dienviditālijai.[2] Reģionā paralēli oficiālajai itāļu valodai runā vairākos neapoliešu valodas dialektos, kas kalpo kā vēl viens arguments reģiona piederībai pie Dienviditālijas,[3] gluži kā tas, ka viduslaikos Abruco, atšķirībā no valsts ziemeļu daļas, atradās Abu Sicīliju karalistē.
Abruco ir iedalīts četrās provincēs: L'Akvilas, Terāmo, Peskāras un Kjeti provincēs, kuras savukārt ir iedalītas komūnās, kādu Abruco ir 305.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Reģiona administratīvais centrs ir L'Akvila, taču lielākā pilsēta ir tā kultūras un industriālais centrs - ostas pilsēta Peskāra, kura kopā ar Kjeti, Ortonu, Montesilvāno un citām pilsētām veido vienotu urbanizētu apvidu.
Abruco reljefs ir galvenokārt kalnains un paugurains - 65% no teritorijas aizņem Apenīnu kalni, tajā skaitā to augstākā grēda Gransaso. Savukārt 131 kilometru garā piekrastes josla, kurā izvietojušās pilsētas, kūrorti un atpūtas zonas, ir līdzena un ar smilšu pludmali.
L'Akvilas provincē, netālu no Avecāno, atrodas viena no Itālijas auglīgākajām zemēm - Fučīno ieplaka (Piana del Fucino), kuras vietā kādreiz atradās Itālijas trešais lielākais ezers ar tādu pašu nosaukumu, kurš tika nosusināts 1878. gadā.[4]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms teritoriju 3. gadsimtā p.m.ē. pakļāva romieši, to apdzīvoja vairākas ciltis, viena no kurām bija pretūti (Praetutii). No šīs cilts nosaukuma cēlies teritorijas latīniskais nosaukums Aprutium, mūsdienu itāļu valodā - Abruzzo.
Pēc Romas impērijas krišanas 476. gadā reģions nonāca Ostgotu karalistes pakļautībā, kam sekoja vairāki ģermāņu, ungāru un bizantiešu uzbrukumi. No 9. līdz 12. gadsimtam teritorija atradās pāvesta varā, kura valdīšanas laikā tika uzcelts Abruco mūsdienu administratīvais centrs L'Akvila. 13. gadsimta beigās teritorija nonāca Sicīlijas karalistes, vēlāk - Neapoles karalistes pārvaldībā. 1815. gadā, Neapolē pie varas nākot Burbonu dinastijai, abas iepriekšminētās karalistes apvienojās Abu Sicīliju karalistē, kas pastāvēja līdz 1860. gadam,[5] kad Džuzepes Garibaldi vadībā Itālija apvienojās, reģionam nokļūstot Itālijas Karalistes pārvaldībā. Līdz 1963. gadam Abruco un Molize bija vienots administratīvais reģions.
Reģionālā virtuve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdz 20. gadsimtam, kad attīstījās Itālijas transporta sistēma, kalnu ieskautais reģions bija relatīvi izolēts no pārējās Itālijas, kas sekmējis reģionālās virtuves savdabību, kas atzīta valstiskā līmenī un iecienīta tūristu vidū.[6]
Dzērieni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viens no reģiona virtuves savdabību veidojošajiem elementiem ir tas, ka Abruco ir vīna reģions. Tur gatavo sarkanvīnu Montepulciano d'Abruzzo, kuram kā vienam no Itālijas eksportētākajiem[7] vīniem piešķirta ģeogrāfiskā norāde (Denominazione di origine controllata). Reģionā tiek gatavots arī liķieris uz citronu bāzes limoncello un augu bāzes alkoholiskais dzēriens genziana.
Kulinārija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viena no vēsturiski galvenajām Abruco kultūras iezīmēm ir aitkopība, ar ko saistāma jēra gaļas izstrādājuma arrosticini reģionālā popularitāte. To gatavo no jēra gaļas un pasniedz uz iesma kopā ar olīveļļā mērktu maizi.
Sastopams arī reģionam ekskluzīvs pastas paveids - spaghetti alla chittarra, kas līdzīgs tradicionālajiem spageti, taču raksturīga iezīme ir kantaina forma un lielāks pastas stiebra biezums. To gatavo, pastas mīklu izspiežot caur rāmī nostiprinātiem paralēli nostieptiem diegiem. Minētais rīks vizuāli atgādina ģitāru (itāļu: chitarra), no kā arī cēlies ēdiena nosaukums.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Arhivēta kopija». demo.istat.it. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-25. Skatīts: 2020-03-31. Arhivēts 2020-06-25 Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Abruzzo nell'Enciclopedia Treccani». www.treccani.it (it-IT). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-08-21. Skatīts: 2020-03-31.
- ↑ «meridionali, dialetti in "Enciclopedia dell'Italiano"». www.treccani.it (it-IT). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-10-10. Skatīts: 2020-03-31.
- ↑ «Il prosciugamento del Fucino - Comune di Avezzano». www.comune.avezzano.aq.it (itāļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-09-27. Skatīts: 2020-03-31. Arhivēts 2020-09-27 Wayback Machine vietnē.
- ↑ Domenico, Roy Palmer. The regions of Italy : a reference guide to history and culture. Westport, Conn. : Greenwood, 2002. ISBN 0-313-01650-X. OCLC 53987317.
- ↑ «Abruzzo | Mario Batali». web.archive.org. 2014-02-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-02-01. Skatīts: 2020-03-31.
- ↑ Bastianich, Joseph. Vino italiano : the regional wines of Italy (Rev. and updated izd.). New York : Clarkson Potter, 2005. ISBN 1-4000-9774-6. OCLC 76920977.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Abruco.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|