Andris Breže
| Andris Breže | |
|---|---|
| Dzimis |
1958. gada 23. februārī Rīga,  Latvija |
| Pseidonīms | Žebers |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | grafika, instalācija, dzeja |
| Mācījies | Latvijas Mākslas akadēmijā |
| Ģimenes locekļi | Katrīna Neiburga (meita) un Aleksandrs Breže (dēls) |
Andris Breže, pazīstams arī kā Žebers, (dzimis 1958. gada 23. februārī Rīgā) ir latviešu mākslinieks un dzejnieks.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]A. Breže uzaudzis Rīgā, beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļu (1977) un Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas (tagadējo Dizaina) nodaļu (1984).[1] No attiecībām ar rakstnieci Andru Neiburgu dēls Aleksandrs Breže.
Tēlotāja māksla
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izstādēs piedalās kopš 1977. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (1985). Saņēmis Baltijas plakātu triennāles speciālo prēmiju (1981, 1984), un galveno prēmiju (1987), kā arī starptautiskās plakātu izstādes "Ars Baltica" Grand Prix (1991). 80. gadu otrajā pusē viens no pirmajiem latviešu mākslā pievērsies netradicionāliem izteikmes veidiem: instalāciju mākslai, vides objektiem, darbu eksponēšanai ārpus tradicionālās izstāžu telpas, kā arī jaunas stilistikas meklējumiem. Darinājis neoekspresionistiskas lielformāta grafikas sietspiedes tehnikā ("Atlantīda I, II", 1986, "Gaismas cirtējs", 1988), veidojis instalācijas un vides objektus "Zemes saimnieki" (1988), "Maizes kaste" (1992), "Kā gulbji balti padebeši iet" (1995), "Tautu draudzības strūklaka" (2001),[2] "Miera balodis" (2014). Darbojies arī miniatūrgrafikā (kserografiku cikls "Tetovējumi", 1987), plakāta mākslā ("Uzvalks putnam", 1983), kā arī grāmatu mākslā (K. Elsberga "Bēdas uz nebēdu", 1986; A. Neiburgas "Stāsts par Tilli un Suņu vīru", 1991; H. Lediņa un J. Boiko "Ciku caku caurā tumba", 2016, sērija "Bikibuks"), apgāda "Neputns" "melnā" atdzejas sērija (kopš 2020), Žebera "Ejas un asakas" (2022).
Par izstādi "Miera dzīve" nominēts "Purvīša balvai 2013".[3] 2015. gada aprīlī tiek atklāta Brežes un Kriša Salmaņa kopīga personālizstāde galerijā "Alma".
2020. gadā iznāk mākslas zinātnieces Santas Hiršas monogrāfija "Andris Breže. Gaismas konstruktors". Tā ir pirmā grāmata, kas veltīta Brežes vizuālajai mākslai.
Dzeja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
A. Breže kopš 1978. gada publicē dzejoļus. Viņa pirmā publikācija ir dzejas kopa laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1978. gada 21. februārī ar vārdu Andris Braže. Kopš 1982. gada viņa dzejnieka pseidonīms ir viņa uzvārda anagramma Žebers. 80. gadu otrajā pusē publikācijas kļūst biežākas, viņa dzejoļi iekļauti jauno dzejnieku kopkrājumā "Acis" (1987). Drīz iznāk viņa debijas dzejoļu krājums "Tetovējumi" (1988), tas parakstīts ar vārdu Andris Žebers un tajā ir autora ilustrācijas. Krājums izpelnās pozitīvas recenzijas,[4] kritika atzīmē Brežes ironijas, epatāžas un sarkasma pilno stilu.[5] Krājumam piešķirta Klāva Elsberga prēmija par gada labāko debiju.
Dažus no šiem dzejoļiem komponē Juris Kulakovs, tie iekļauti grupas "Pērkons" repertuārā. Albumā "Ballīte" (1990) iekļautas dziesmas "Mums pieteikts gaidīt kaut ko lielu" un "Pelēkā pilsēta", bet albumā "Latviskā virtuve" (1991) - "Lūgums" un "Svešs transparents un Maija svētku rīts".
Žebera dzejoļi publicēti arī ikgadējā almanahā "Dzejas diena" (1989, 1991), kopkrājumā "Man atņēma visu" (1990, sastādītājs Guntars Godiņš), kurā apkopoti atmodas laika protesta dzejoļi, un žurnāla "Avots" 1990. gada 7. numurā ar autora ilustrācijām.
Pēc tam Žebera literārajā darbībā iestājas pārtraukums līdz pat 2007. gadam, kad vienotā izdevumā izdoti divi viņa krājumi "Šnabji" un "Blaknes". Pirmais apkopo dzejoļus, kas tapuši ilgākā laika posmā no 1987. līdz 2002. gadam, otrais tapis no 2002. līdz 2007. gadam un iekļauj arī vizuālo dzejoļu ciklu "Blaknes uz plaknes". Par abiem krājumiem Žebers saņem Literatūras gada balvu par gada labāko dzejas krājumu un Aleksandra Čaka balvu. Kritika atzinīgi vērtē viņa stila izjūtu un māksliniecisko konsekvenci.[6]
Pēc tam Žebera dzejoļi publicēti kopkrājumā "Tā iznirst lībieši" (2011, sastādītājs Valts Ernštreits) un žurnāla "Latvju Teksti" 4. numurā 2011. gadā un Dzejas dienu numurā 2014. gadā. Ērikas Druņģītes atdzejojumā Žebera dzejas kopa publicēta latviešu dzejas antoloģijā lietuviešu valodā (2012).
2021. gadā iznāk vizuālās dzejas krājums "Ceļš pie patērētāja", kuru iedvesmojušas veikala "IKEA" preču konstruēšanas instrukcijas. Autors skaidro šī krājuma ieceri: "Iegādājoties jebkuru preci, arī šo grāmatu, pircējs jeb patērētājs sastopas ar preci pavadošu uzziņas materiālu, kas satur norādes par preci un tās lietošanu. Ja esat iegādājies mēbeles, tad pavadošais materiāls ietvers vizuālu un grafisku attēlu kopumu, kurā būs redzams, kā šo priekšmetu salikt pareizā secībā, lai to pareizi novietot un pieslēgt, lai tā darbotos. No tā, cik loģiski un secīgi būs norādīta darbību kārtība, atkarīgs preces kalpošanas ilgums, un patērētāja drošība. Grāmata “Ceļš pie patērētāja” ir paredzēta visdažādākā veida vizuālā starpposma - norāžu tuvākai aplūkošanai."[7]
2022. gada nogalē iznāk grāmata bērniem "Ejas un asakas". 2023. gadā tā nominēta Literatūras gada balvai. 2023. gada 24. jūlijā grāmata iegūst Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā.
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzeja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Tetovējumi. Rīga: Liesma, 1988.
- Šnabji / Blaknes. Rīga: Neputns, 2007.
- Ceļš pie patērētāja. Rīga: Neputns, 2021.
- Ejas un asakas [dzejoļi bērniem]. Rīga: Liels un mazs, 2022.
Par Andri Breži
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Raivis Austriņš. Supergrafiķi. Rīga: Neputns, 2008.
- Santa Hirša. Andris Breže. Gaismas konstruktors. Rīga: Neputns, 2020.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «studija». www.studija.lv.
- ↑ Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 765. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
- ↑ DELFI Kultūra. «Tikai nelaimīgs mākslinieks spēj radīt izstādi. Purvīša balvas kandidāts Andris Breže». delfi.lv, 2013. gada 29. janv..
- ↑ Zirnītis, Pēteris. Gansa nenoķertais pārks. Karogs, 1989, Nr. 6.
- ↑ Čaklā, Inta. Īsi ziņojumi no viņpasaules. Padomju Jaunatne, 1989, 4. janvārī.
- ↑ Šlāpins, Ilmārs. Jauni un satraucoši Žebera eksistences pierādījumi. Satori, 2007, 5. septembrī.
- ↑ Neputns - Tapšanā. Žebers, "Ceļš pie patērētāja"
|