derogo

See also: derogó, and derogò

Italian

Verb

derogo

1. first-person singular present indicative of derogare

Latin

Etymology

From dē- (“of; from, away from”) +‎ rogō (“ask; request”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈdeː.ro.ɡoː/, [ˈd̪eːrɔɡoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈde.ro.ɡo/, [ˈd̪ɛːroɡo]

Verb

dērogō (present infinitive dērogāre, perfect active dērogāvī, supine dērogātum); first conjugation

1. to take away, diminish, remove, withdraw, (with dative) detract from
2. (with dative) to disparage, dishonor or dishonour
3. (law) to repeal part of a law; restrict or modify part of a law

Conjugation

Conjugation of dērogō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dērogō	dērogās	dērogat	dērogāmus	dērogātis	dērogant
	imperfect	dērogābam	dērogābās	dērogābat	dērogābāmus	dērogābātis	dērogābant
	future	dērogābō	dērogābis	dērogābit	dērogābimus	dērogābitis	dērogābunt
	perfect	dērogāvī	dērogāvistī	dērogāvit	dērogāvimus	dērogāvistis	dērogāvērunt, dērogāvēre
	pluperfect	dērogāveram	dērogāverās	dērogāverat	dērogāverāmus	dērogāverātis	dērogāverant
	future perfect	dērogāverō	dērogāveris	dērogāverit	dērogāverimus	dērogāveritis	dērogāverint
passive	present	dērogor	dērogāris, dērogāre	dērogātur	dērogāmur	dērogāminī	dērogantur
	imperfect	dērogābar	dērogābāris, dērogābāre	dērogābātur	dērogābāmur	dērogābāminī	dērogābantur
	future	dērogābor	dērogāberis, dērogābere	dērogābitur	dērogābimur	dērogābiminī	dērogābuntur
	perfect	dērogātus + present active indicative of sum
	pluperfect	dērogātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	dērogātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dērogem	dērogēs	dēroget	dērogēmus	dērogētis	dērogent
	imperfect	dērogārem	dērogārēs	dērogāret	dērogārēmus	dērogārētis	dērogārent
	perfect	dērogāverim	dērogāverīs	dērogāverit	dērogāverīmus	dērogāverītis	dērogāverint
	pluperfect	dērogāvissem	dērogāvissēs	dērogāvisset	dērogāvissēmus	dērogāvissētis	dērogāvissent
passive	present	dēroger	dērogēris, dērogēre	dērogētur	dērogēmur	dērogēminī	dērogentur
	imperfect	dērogārer	dērogārēris, dērogārēre	dērogārētur	dērogārēmur	dērogārēminī	dērogārentur
	perfect	dērogātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	dērogātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	dērogā	—	—	dērogāte	—
	future	—	dērogātō	dērogātō	—	dērogātōte	dērogantō
passive	present	—	dērogāre	—	—	dērogāminī	—
	future	—	dērogātor	dērogātor	—	—	dērogantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		dērogāre	dērogāvisse	dērogātūrum esse	dērogārī	dērogātum esse	dērogātum īrī
participles		dērogāns	—	dērogātūrus	—	dērogātus	dērogandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		dērogandī	dērogandō	dērogandum	dērogandō	dērogātum	dērogātū

Derived terms

• dērogātiō
• dērogātor
• dērogātōrius

Related terms

• abrogō
• arrogō
• corrogō
• ērogō
• irrogō
• obrogō
• perrogō
• praerogō
• prōrogō
• rogō
• subrogō / surrogō

Descendants

• → English: derogate
• → French: déroger
• → Italian: derogare
• → Portuguese: derrogar
• → Romanian: deroga
• → Spanish: derogar

References

• “derogo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “derogo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• derogo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book‎^[1], London: Macmillan and Co.
  • to rob a person of his credit: fidem abrogare, derogare alicui
    
  • to rob a person of his credit: fidem derogare alicui
    

Spanish

Verb

derogo

1. first-person singular present indicative of derogar