Vilis Olavs
Teologs, skolotājs, „Pēterburgas Avīžu” un „Balss” politiskais redaktors, Latviešu bēgļu centrālkomitejas pirmais priekšsēdis | ||||||||||||||||
- Šis raksts ir par latviešu sabiedrisko darbinieku. Par citām jēdziena Olavs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vilis Olavs, līdz 1890. gadiem Vilis Plute (dzimis 1867. gada 18. maijā [v.s. 6. maijā], miris 1917. gada 28. martā) bija latviešu sabiedriskais darbinieks un publicists. Studentu korporācijas Talavija filistrs dibinātājs.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Olavs Plute dzimis 1867. gadā Bauskas pagasta Pilsmuižas “Olavās” kā Jēkaba Plutes un Dārtes (dzimušas Duklavas) trešais bērns. Mācījās Bauskas elementārskolā, Bauskas apriņķa skolā un Jelgavas ģimnāzijā, ģimnāzista gados sarakstīja vēsturisku apcerējumu "Kā dzimtbūšana Baltijā cēlusies", kas godalgots ar Maskavas latviešu dibināto Reinberga prēmiju. 1892. gadā viņš beidza studijas Tērbatas Universitātes teoloģijas fakultātē Studiju laikā kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.
Studiju laikā viņš uzrakstīja populāro "Latvju vēsturi līdz 12. gadsimta beigām" un piedalījās "Sēta, Daba, Pasaule" (5.-6. daļas) sastādīšanā. Kopš 1892. gada darbojās Rīgas Latviešu biedrības zinību komitejā un izdeva tās "25 gadu vēsturi". 1896. gadā sarīkoja 1. latviešu etnogrāfisko izstādi. No 1895. līdz 1897. gadam viņš strādāja par skolotāju un palīgmācītāju Rīgā, bet liberālo uzskatu dēļ netika iecelts par pastāvīgu mācītāju, tāpēc no 1899. līdz 1904. gadam studēja tirdzniecību Rīgas Politehniskajā institūtā, 1900. gadā nodibināja studentu korporāciju "Talavija", bija „Pēterburgas Avīžu” ievadnieks un redaktors.
Pēc studiju beigšanas viņš Rīgā nodibināja sieviešu komercskolu. Par publicistiskajiem rakstiem laikrakstā „Balss” 1905. gada revolūcijas laikā viņam piesprieda vienu gadu ilgu ieslodzījumu Rīgas Centrālcietumā, apcietinājumā (1908-1909) sarakstīja "Galvenos virzienus ētikā" (I-II daļu) un saslima ar plaušu tuberkulozi.
Pirmā pasaules kara laikā Krievijā organizēja palīdzību latviešu bēgļiem un kļuva par Latviešu bēgļu centrālkomitejas priekšsēdi. Miris Koonkalas sanatorijā netālu no Vīborgas Somijā no tuberkulozes saasinājuma 49 gadu vecumā 1917. gadā, apglabāts Pēterburgā, 1921. gadā viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Rīgas Meža kapiem, kur 1927. gadā uzcelts piemineklis (tēln. B. Dzenis). Pēc viņa nāves izveidots Olava fonds Rīgā.
Ģimene
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viļa Olava sieva Frīda bija skolotāja, vēlāk Olava fonda un biedrības "Māte un bērns" valdes locekle. Dēls, Vilis Olavs[1]
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|