Venēcija

Venēcija
pilsēta
Venezia
Karogs Ģerbonis
Venēcija Venēcija
Koordinātas: 45°26′15″N 12°20′9″E
Valsts	Itālija
Reģions	Veneto
Province	Venēcijas province
Platība
• Kopējā	414,57 km2
Augstums	1 m
Iedzīvotāji (2023)
• kopā	250 369
• blīvums	639/km²
Laika josla	CET (UTC+1)
• Vasaras laiks (DST)	CEST (UTC+2)
Pasta indeksi	30100
Tālruņu kods	041
Mājaslapa	www.comune.venezia.it
UNESCO Pasaules mantojuma objekts
Oficiālais nosaukums: Venēcija un tās lagūna
Tips	Kultūra
Kritērijs	i, ii, iii, iv, v, vi
Iekļauts	1987. gads
Aizsardzības nr.	91
Valsts	Itālija
Platība	70176,4 ha
Venēcija Vikikrātuvē

Venēcija (itāļu: Venezia) ir pilsēta Itālijā, Veneto reģiona un Venēcijas provinces galvaspilsēta. Venēcijas rašanās vēsturiski saistās ar dramatiskiem notikumiem Romas impērijā 4. gadsimtā, kad tai novājinoties, Apenīnu pussalu arvien biežāk pārpludināja iekarotāju karapūļi. Venēciju un lagūnu, kurā tā izvietojusies, UNESCO 1987. gadā iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Venēcija ar 415 km² lielo platību un vairāk nekā 260 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju ir viens no populārākajiem tūrisma centriem Eiropā. Pilsēta ir izvietojusies uz 117 nelielām salām, kuras savieno 378 tilti, lielākā daļa no tiem ir veidoti no akmens. Venēcijas daudzās salas, no kurām daļa ir mākslīgas, sadala lielāku un mazāku kanālu tīkls. Relatīvi lielākie ir trīs kanāli — Lielais Kanāls, kas "S" burta veidā šķērso visu pilsētas teritoriju, Džudekas kanāls un Sv. Marka kanāls. Tikai 20. gadsimta sākumā, Benito Musolīni valdīšanas laikā, tika uzbūvēts tilts, kas savieno Venēciju ar cietzemi.

Pilsētas dzīvi un tās tālāko pastāvēšanu apdraud virkne problēmu. Viena no nopietnākajām ir tās applūšanas draudi, kuru nopietnību apliecināja katastrofiski plūdi 1966. gadā. Galvenais draudu faktors ir seklā Veneto lagūna, kuras ūdens līmenis spēcīga vēja iespaidā var būtiski paaugstināties. Līdz ar to ūdens pa daudzajiem Venēcijas kanāliem var viegli nonākt jebkurā pilsētas vietā.

Venēcijas vēsture

Venēcijas pirmsākums

Precīzu ziņu par Venēcijas dibināšanu nav, bet daži vēsturnieki uzskata, ka pilsētas veidošanās sākusies ap 568. gadu, kad Itālijā iebruka langobardu ciltis. Bēgot no iekarotājiem, vietējie reģiona iedzīvotāji paglābās Veneto lagūnas salās.

Savukārt citos avotos ir minēts 584. gads, kad Veneto reģions tika pārņemts Ravennas arhibīskapijas kontrolē, tādējādi pakļaujoties Bizantijas ietekmei. Taču arī Bizantijas pārvaldības loma pakāpeniski mazinājās un venēcieši sāka nostiprināt paši savu pašpārvaldi. 811. gadā tika ievēlēts pirmais Venēcijas dodžs (latīņu: dux — ‘līderis’) — Andželo Partesipacio (Angelo Partecipazio), kas veikli izmantoja formālo Bizantijas pakļautību, lai pretotos pieaugošajam franku spiedienam.

Pirmās Venēcijas apmetnes, sāka veidoties pie Lielā Kanāla (Grand Canal) ietekas lagūnā, vietā, kuru sauca par Rivo Alto, jeb Rialto. Drīz vien šī vieta kļuva par nākamās Venēcijas hercogistes administratīvo centru.

Bizantijas sastāvā

Būtisks pavērsiens Venēcijas vēsturē notika 12. gadsimta vidū, kad dodži zaudēja lielu daļu savu monarhu privilēģiju, kuras līdz ar varu pārņēma Lielā Padome (Maggior Consiglio) — asambleja, kuru veidoja 45 locekļi, kuri tika ievēlēti no pilsoņu vidus. Tādējādi Venēcija no hercogistes pārvērtās par republiku.

Taču kritiskos brīžos arī dodži turpināja spēlēt nozīmīgu lomu republikas dzīvē. Piemēram, divu izcilu dodžu — Domeniko Selvo (Domenico Selvo; 1071—1084) un Vitāles Faljēra (Vitale Falier; 1084—1096) laikā Venēcijai nācās izcīnīt smagas kaujas ar vikingiem (normaņiem), no kurām tā iznāca kā uzvarētāja. Tas ļāva republikai saglabāt ciešas tirdzniecības saites ar Itālijas pussalas dienvidu reģioniem, no kuriem tā saņēma daudzus pārtikas produktu veidus, it īpaši graudus. Savukārt no vikingu sagrāves šajā Vidusjūras reģionā ieguvēja izrādījās arī Bizantija. Atzīstot Venēcijas nopelnus, Bizantijas imperators Alesio I (Alessio I) piešķīra tai ievērojamas tirdzniecības privilēģijas.

Taču nākamais Bizantijas imperators Manuels I (Manuele I), redzēdams Venēcijas ekonomisko un politisko nostiprināšanos, un uztverot to kā Konstantinopoles varas apdraudējumu, ne tikai atņēma tai sava priekšgājēja agrāk piešķirtās privilēģijas, bet vienojās ar Venēcijas konkurentiem — Dženovu un Pizu — par Venēcijas izslēgšanu no impērijas sastāva. Taču Venēcija nepadevās, un tās ietekme Vidusjūras reģionā turpināja pieaugt. To redzēdama, Bizantija pieteica Venēcijai karu, konfiscējot visus republikas īpašumus, bet Venēcijas pilsoņus paziņojot par arestētiem.Lai gan Venēcijai tas bija smags trieciens, tā ne vien izdzīvoja, bet arī pēc trīsdesmit gadiem deva Bizantijai atbildes triecienu.

Ceturtā Krusta kara laikā, Venēcija, kura kalpoja Rietumeiropas krustnešu armijām par placdarmu, karā pret musulmaņiem, kā arī lielā mērā finansēja krustnešu ekspedīcijas un apgādāja tās ar ieročiem. Venēcija ar krusta karotāju palīdzību iebruka Konstantinopolē un to 1204. gadā nopostīja, tas arī bija Bizantijas impērijas norieta sākums, kas līdz ar to pavēra ceļu tālākai islāma ekspansijai Vidējos Austrumos.

Cīņas par varu

Venēcijas ekspansija Vidusjūras reģionā turpinājās, tai pat laikā arī ne mazāk ambiciozās Dženovas vara un ietekme turpināja paplašināties, līdz kļuva skaidrs, ka divi saimnieki mierīgi sadzīvot nevarēs. Pirmā lielā militārā sadursme starp abām republikām notika 1257. gadā, kurā Dženovas karaspēks tika sakauts. Piecdesmit nākamos gadus valdīja miers, taču 14. gadsimta sākumā cīņas ar mainīgām sekmēm atsākās, līdz Kjogijas karam, kura iznākumā virsroku tomēr guva Venēcija. Līdz ar to sākās Dženovas varenības noriets, bet Venēcija kļuva par nedalītu Vidusjūras valdnieci.

Lepanto kauja

Taču arī tā nebija ilgstoša. Nopostot kopīgi ar krustnešiem Konstantinopoli un tādējādi veicinot Bizantijas bojāeju, Venēcija kā arī visa Eiropa kopumā, ieguva daudz draudīgāku ienaidnieku — Osmaņu impēriju. Līdzīgi tai, arī Venēcija centās saglabāt varas līdzsvaru ar teritoriālās ekspansijas palīdzību. Tā, 15. gadsimta pirmā trešdaļa Venēcijas vēsture ir laiks, kad tika pakļauta Verona, Vičenca, Paduja, Udīne, Breskija, Bergamo un citas Itālijas pilsētas un teritorijas.

Aizrāvušies ar tuvējo teritoriju sagrābšanu, venēcieši nepamanīja, ka viņu varas pieaugums rada arvien lielākas bažas kādreizējām sabiedrotajām, Rietumeiropas karalistēm. Venēcijas ekspansijas apturēšanai tika izveidota Kambrejas līga, kurā apvienojās Hābsburgu impērija, Francija, Spānija, Ferāras un Mantujas hercogistes, kā arī dažas citas Centrālās un Rietumeiropas zemes. Rezultātā Venēcijai turku vietā nācās vispirms stāties pretī šai līgai. Kaujā pie Agnadello, Lombardijā 1509. gadā, venēciešu karaspēks tika smagi sakauts. Pati Venēcija izvairījās no izpostīšanas tikai pateicoties nesaskaņām līgas dalībnieku starpā. Viens no nesaskaņu iemesliem bija tie paši pieaugošie draudi no turku puses un daži līgas dalībnieki uzstāja, ka Venēcijas pilnīga iznīcināšana sagrautu arī tās kā buferzonas statusu attiecībā pret Osmaņu impēriju.

Bažas par turku draudiem izrādījās pamatotas. Turki 16. gadsimta vidū bija izveidojuši iespaidīgu floti, kas arvien nopietnāk traucēja tirdzniecību visā Vidusjūrā. Sadursme starp Eiropas valstīm un Osmaņu impēriju kļuva neizbēgama un 1571. gadā abu pušu karaflotes pie Grieķijas piekrastes pilsētas Lepanto iesaistījās izšķirošā jūras kaujā. Šajā kaujā osmaņu karaflote tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Lai gan tā vēlāk tika samērā ātri atjaunota, turki savu virskundzību Vidusjūrā vairs nespēja nodrošināt. Lepanto jūras kauja bija arī pirmā vēsturē, kur Eiropas karaspēks guva ievērojamu uzvaru pār turku spēkiem.

Venēcijas noriets un apvienošanās ar Itāliju

Venēcijas republika 1796. g.

Venēcija vairākkārt vēsturē pat pēc smagas sakāves atsevišķās kaujās spēja ne tikai izdzīvot, bet arī aizdziedēt brūces un atkal uzplaukt. Tā tas notika arī pēc Agnadello kaujas. Venēcieši atguvās un guva vairākas spīdošas uzvaras gan pret Eiropas, gan turku armijām. Taču 18. gadsimta laikā arvien redzamāka kļuva Venēcijas novājināšanās, tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, Osmāņu impērija, nostiprinoties Tuvējos un Vidējos Austrumos, bija paralizējusi tirdzniecību visā Vidusjūras austrumu daļā, kura bija galvenā Venēcijas ietekmes zona vairāku gadsimtu garumā.

Otrkārt, lielie viduslaiku ģeogrāfiskie atklājumi, Spānijas, Portugāles, Lielbritānijas un citu valstu tāljūru ekspedīcijas sāka nest savus augļus, jo attīstījās tirdzniecības sakari starp Atlantijas okeāna abiem krastiem. Venēcija līdz ar to arvien vairāk izrādījās, ka atrodas nomalē no jaunajiem Eiropas tirdzniecības ceļiem un saimnieciskajiem centriem. Tādejādi tās kādreizējais spožums sāka arvien straujāk nobālēt, līdz Napoleona impērija, 1797. gadā to pārņēma savā varā un līdz ar visu Veneto reģionu iemainīja Austrijas Impērijai pret Milānu un Reinas upes kreiso krastu.

Nākamo vairāk nekā piecdesmit gadu laikā Venēcija un Veneto reģions tika iekļauts te vienas, te citas impērijas satāvā, līdz 1866. gadam tā Austrijas Prūsijas kara laikā, kā arī Itālijas apvienošanas procesā tika iekļauta Itālijas sastāvā.

Tūrisms

Venēcija ir viena no svarīgākajiem tūrisma galamērķiem pasaulē. Tā ir plašāk pazīstama ar arhitektūru un mākslu. Venāciju pēc 2007. gada datiem katru dienu vidēji apmeklē 50 000 tūristu. 2006. gadā tā tika ierindota 28. vietā pēc tūristu apmeklējuma skaita, tajā gadā sastādot vairāk kā 2,9 miljonus tūristu. Venēcija tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām pilsētām pasaulē.

No mūsdienu kultūrvēsturiskā viedokļa, lielākā nozīme ir Venēcijas Svētā Marka laukumam un ansamblim ar Svētā Marka baziliku un Dodžu pili, kur apbrīnojami integrētā veidā saplūst itāļu renesanse un Bizantijas arhitektūru.

Sv. Marka laukuma savdabīgs turpinājums ir Piazzetta — mazāks laukums, kas robežojas ar Dodžu pili un izbeidzas krastmalā. Tā vidū paceļas divas granīta kolonas, starp kurām smagus noziegumus izdarījušajiem venēciešiem senatnē izpildīja nāves sodus. Starplaikos starp tiem Pieazzetta kalpoja kā pārtikas tirgus laukums.

Ne mazāka Venēcijas vērtība ir Rialto tilts, kurš mūsdienu izskatā tika uzbūvēts 1591. gadā, lai gan koka variantā, tas pastāvēja ilgi pirms tam. Jau Venēcijas pirmsākumā šī bija dzīvākā pilsētas daļa, tāda tā ir arī mūsdienās ar neskaitāmiem tirdziņiem, veikaliņiem, kafejnīcām un gondolu piestātnēm.

Viens no senākajiem un interesantākajiem, tūristus piesaistošajiem pasākumiem Venēcijā ir regate, kas notiek Lielajā kanālā katru gadu septembra pirmajā svētdienā. Šai tradīcijai ir ap 700 gadu sena vēsture un tā aizsākusies kā slaveno Venēcijas gondoljēru sacensība. Venēcieši apgalvo, ka vienmēr šo sacensību laikā ir spīdējusi saule un nav bijis nevienas reizes, kad būtu uzlijis lietus.

Pie Lielā kanāla ietekas lagūnā atrodas vēl viena Venēcijas pērle — balta marmora baznīca Madonna della Salute , kura ir uzbūvēta 16. gadsimtā. Baznīcā apskatāmi daudzi slavenu itāļu mākslinieku gleznojumi, ikonas un skulptūras, tai skaitā arī Ticiāna darbi.

Nozīmīgu Venēcijas apmeklējumu nodrošina arī Venēcijas biennāle, kas iekļauj mākslas, mūzikas, teātra, arhitektūras un dejas pasākumus.

Cilvēki

Venēcijā ir dzimuši:

• Marko Polo (Marco Polo; 1254—1324) — tirgotājs
• Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi; 1567—1643) — komponists
• Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi; 1678—1741) — komponists
• Džakomo Kazanova (Giacomo Casanova; 1725—1798) — rakstnieks
• Ticiāns (Tiziano Vecelli arī Tiziano Vecellio; 1473—1576) — gleznotājs
• Tintoreto (Jacopo Comin; 1518—1594) — gleznotājs
• Kanaleto (Canaletto; 1697—1768) — gleznotājs

Skatīt arī

• Gondola
• Venēcijas kinofestivāls

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Venēcija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)