Andrejs Eberhards Budbergs

Andrejs Eberhards Budbergs (vācu: Andreas Eberhard von Budberg, krievu: Андрей Яковлевич Будберг; 1750. - 1812.) bija Krievijas Impērijas armijas virsnieks, diplomāts un ārlietu ministrs. Nākamā imperatora Aleksandra I skolotājs. Viņa vadībā tika organizētas sarunas starp Krieviju un Prūsiju pret Napoleonu, tomēr bija spiests piedalīties Tilzītes miera noslēgšanā 1807. gada 13. jūnijā.

Andrejs Eberhards Budbergs Andreas Eberhard von Budberg Personīgā informācija Dzimis 1750. gada 10. jūlijā Rīga, Rīgas guberņa (tagad Latvija) Miris 1812. gada 1. septembrī (62 gadi) Sanktpēterburga, Krievijas Impērija (tagad Krievija) Dzīves vieta Rīga, Sanktpēterburga Tautība vācbaltietis Vecāki Jēkabs Vilhelms fon Budbergs, Marija Elizabete, dzimusi fon Belova Dzīvesbiedre Juliāna Magdalēna fon Meka

Cēlies no Budbergu-Beninghauzenu dzimtas.

Dzīvesgājums

Dzimis 1750. gada 10. jūlijā Mangaļu muižā (Magnusholm, tagad Trīsciema apkaime Rīgā) Krievijas Impērijas virsnieka Jēkaba Vilhelma fon Budberga un viņa sievas Marijas Elizabetes ģimenē. Viņa tēvs krita 1759. gada Kunersdorfas kaujā Septiņgadu kara (1756-1763) laikā. Deviņgadīgo Andreju seržanta pakāpē ieskaitīja Krievijas armijā. Kā 3. grenadieru pulka virsnieks viņš piedalījās krievu-turku karā (1768-1774), tad dienēja Rīgas garnizonā. 1783. gadā viņš apprecējās ar Juliānu Magdalēnu fon Meku, viņu laulībā piedzima divas meitas. Rīgas ģenerālgubernators Džordžs Brauns (1762–1792) viņu ieteica Katrīnas II Pēterburgas galmā, kur 1785. gadā Budbergs kļuva par viņas mazdēla un troņmantnieka Aleksandra skolotāju un 1787. gadā tika paaugstināts par ģenerālmajoru.

1795. gadā Budbergu iecēla par Krievijas Impērijas vēstnieku Zviedrijā, bet pēc Katrīnas II nāves viņas dēls imperators Pāvils viņu 1797. gadā iecēla par slepenpadomnieku un pēc paša vēlēšanās atbrīvoja no amata, Budbergs atgriezās Kurzemē. Savukārt 1804. gadā Krievijas ķeizars Aleksandrs I viņu iecēla par Valsts Padomes locekli un 1806. gadā par Ārlietu ministru. Pēc Tilzītes miera noslēgšanas Budbergu 1807. gadā atvaļināja viņa pretnapoleonisko uzskatu dēļ.

Miris Pēterburgā 1812. gada 1. septembrī.

Literatūra

• Brockhaus Conservationslexicon Bd.3 Leipzig, 1882 S.687
• M. von Wrangel: Biographie des Ministers Andreas Eberhartd von Budberg. In. Mitteilungen aus dem Gebiet der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. Riga, 1845 S.2-35
• Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, Teil 1, 2: Livland, Lfg. 9-15 Görlitz 1929, S.648 Digiatlisat

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrejs Eberhards Budbergs.
• I. Grigorash. International Affairs, No. 5, Vol.47, 2001, page(s): 170-182