Septiņgadu karš

Septiņgadu karš (Vācijā to dažreiz sauc arī par Trešo Silēzijas karu) notika starp 1756. un 1763. gadu, iesaistoties visām tā laika Eiropas lielvalstīm. Kara pretinieces bija Lielbritānijas, Prūsijas un tai sabiedroto vācu valstu savienība pret Austrijas, Francijas, Krievijas, Zviedrijas un Saksijas savienību. Pēc separātā Pēterburgas miera līguma noslēgšanas 1762. gada maijā Krievija kļuva par Prūsijas sabiedroto pret Zviedriju. Portugāle (Lielbritānijas pusē) un Spānija (Francijas pusē) konfliktā tika iesaistītas vēlāk.

Austrijas-Francijas-Krievijas un Prūsijas-Lielbritānijas-Hanoveres koalīcijas pirms kara sākuma 1756. gadā

Krievijas Impērijas uzbrukums Prūsijai cauri formāli neitrālās Kurzemes hercogistes un Polijas-Lietuvas teritorijai (1757-1759)

Karadarbība norisinājās kā Eiropā, tā kolonijās, Septiņgadu karš Eiropas vēsturē bija pirmais karš par kolonijām. Globālā rakstura dēļ Vinstons Čērčils konfliktu aprakstīja kā "Pirmo pasaules karu".^[1] Kara rezultātā gāja bojā apmēram 900 000 - 1 400 000 cilvēku un būtiski izmainījās vairāku iesaistīto dalībvalstu robežas un varas līdzsvars.

Kara cēloņi

Septiņgadu karu izraisīja Prūsijas militārās varenības straujais pieaugums un pretrunas starp Lielbritāniju un Franciju koloniju dēļ. Pirmskara laikā notika diplomātisko vadlīniju kardināla maiņa, kas ieguva „diplomātiskās revolūcijas” nosaukumu. Austrijas galms savā konfrontācijā ar Frīdrihu II gatavoja jaunu koalīciju pret Prūsiju. Austrijas diplomātijas mērķis bija iesaistīt koalīcijā Franciju, kas gadsimtu gaitā bija nesamierināms Austrijas oponents. Marijas Terēzijas pirmais ministrs grāfs Vencels Jozefs fon Kaunics panāca Austrijas, Francijas un Krievijas vienošanos par Trejsavienības izveidi pret Prūsiju un Lielbritāniju. 1756. gada 1. maijā Versaļā parakstīja Francijas — Austrijas līgumu par neitralitāti un aizsardzību. Vēl agrāk sākās sarunas par Krievijas — Francijas savienību. 1756. gada 19. maijā tika noslēgta Krievijas un Austrijas konvencija par kopīgu karadarbību pret Prūsiju. Šīm trim lielvalstīm pievienojās arī Saksija un Zviedrija. Lielbritānija un Prūsija nokļuva diplomātiskā izolācijā, apdraudēta bija ne tikai Prūsijas Karalistes turpmākā pastāvēšana, bet arī Lielbritānijas troņa Hanoveras zemes. Lielbritānija noslēdza savienību ar Prūsiju.

Kara gaita

Krievijas Impērijas anektētā agrākās Prūsijas hercogistes (svītrotā krāsā) teritorija

Kara gaita Eiropā

Karadarbība sākās 1756. gadā, Prūsijas karaspēkam preventīvi iebrūkot Saksijas teritorijā. Krievijas Impērijas karaspēks ģenerālanšefa Fermora vadībā no Kurzemes hercogistes teritorijas iebruka Austrumprūsijā, 1757. gada 24. jūnijā ieņēma Mēmeles cietoksni un 30. augustā atsita prūšu armijas pretuzbrukumu Grosjēgersdorfas kaujā. 1757. gada novembrī kaujā pie Rosbahas (Saksijā) Frīdrihs II sakāva skaitliskā ziņā lielāko Francijas — Austrijas armiju, bet nespēja ieņemt Čehiju. 1758. gadā krievi ieņēma Kēnigsbergas cietoksni un visu Pomerāniju, taču cieta sakāvi kaujā pie Corndorfas. 1759. gada augustā Krievijas karaspēkam izdevās kopā ar austriešiem gūt uzvaru Kunersdorfas kaujā un 1760. gada oktobrī ieņemt Berlīni, no kurienes viņus pēc trīs dienām padzina.

Kara beigās Francijai pievienojās Spānija sakarā ar Burbonu galmu 1761. gadā noslēgto „Ģimenes līgumu”. Vidusjūrā Francija atņēma Lielbritānijai Menorku un apsolīja salu atdot atpakaļ Spānijai — par tās palīdzību jūras karā pret Lielbritāniju, tādēļ Spānija pieteica karu Lielbritānijai.

Situācija krasi izmainījās sakarā ar Krievijas imperatores Elizabetes Romanovas nāvi 1762. gadā. Par viņas pēcteci kļuva Pēteris III, kas bija Frīdriha II sajūsmināts piekritējs. 1762. gada 5. maijā tika parakstīts Pēterburgas miera līgums, saskaņā ar kuru Krievijas Impērija atteicās no anektētās Prūsijas Karalistes daļas un kļuva par Prūsijas sabiedroto.

Karš kolonijās

Skatīt arī: Septiņgadu karš Ziemeļamerikā

Kara iesaistītās valstis un to kolonijas

Sniedzot finansiālu atbalstu Prūsijai kontinentā un tādējādi saistot Francijas spēkus, Lielbritānija veiksmīgi varēja vest karadarbību kolonijās Ziemeļamerikā, Karību jūras baseinā, Austrumindijā un Āfrikas rietumu piekrastē. 1756. gadā Lielbritānija pieteica karu Francijai, uzsākot Septiņgadu karu Ziemeļamerikā. Karadarbība risinājās galvenokārt Francijai piederošajā Kanādas teritorijā. Indijā 1757. gadā Lielbritānijas karaspēks ieņēma Bengāliju, bet 1761. gadā — Pondičerri. Kara rezultātā angļi ieņēma Havanu. Ziemeļamerikā 1758. gadā Francija zaudēja Kanādu, kas pārgāja angļu rokās. Visa Ziemeļamerikas austrumu piekraste piederēja angļiem. Angļi tiecās paplašināt teritorijas uz rietumiem, taču tur tie sadūrās ar franču ierīkotajiem nocietinājumiem gar Misisipi un Ohaio upēm.

Miera līgumi un kara rezultāti

Septiņgadu karš beidzās ar Lielbritānijas uzvaru un Parīzes un Hubertusburgas miera līgumiem 1763. gadā. Kara rezultātā izveidojās Britu impērija. Lielbritānijas intereses arvien vairāk saistījās ar aizokeāna valdījumiem un mazāk ar Eiropas kontinenta iekšējām problēmām. Lielbritānija bija kļuvusi par vadošo lielvalsti jūras tirdzniecībā. Sekmīga koloniju izmantošana un prioritāte pasaules tirdzniecībā sagatavoja priekšnoteikumus straujam rūpniecības uzplaukumam Lielbritānijā 18. gadsimta otrajā pusē.

Parīzes miera līgums

Lielbritānijas koloniju paplašināšanās Ziemeļamerikā (1763-1776)

1763. gada 10. februārī Versaļā (Parīzē) tika noslēgts Parīzes miera līgums starp Lielbritāniju, no vienas puses, un Franciju un Spāniju, no otras puses. Parīzes miera līgums apstiprināja visus starpvalstu līgumus kopš Vestfālenes miera līguma (1648) laikiem.

Saskaņā ar Parīzes miera līgumu:

Lielbritānijas Karaliste saņēma no Francijas:
- Ziemeļamerikā Kanādu, Keip-Bretonas salu, Austrumu Luiziānu (bez Jaunorleānas) un vairākas salas Rietumindijā;
- Āfrikā — gandrīz visu Senegālu
- Indijā — tikpat kā visus franču valdījumus, izņemot piecas pilsētas. Lielbritānijai tika atdota atpakaļ Menorka.
Francijai Lielbritānija atdeva Senpjēras un Mikelonas salas.
Spānija par Floridas nodošanu Lielbritānijai saņēma no Francijas Rietumu Luiziānu un naudas kompensāciju.

Francija zaudēja koloniālos valdījumus Ziemeļamerikā. Visa teritorija no Kanādas līdz Floridai un Misisipi upes grīva nonāca britu īpašumā. Francijai palika Ņūorleāna un dažas salas Karību jūrā. Francijas lielākais zaudējums bija Kanāda, jo tādējādi Francija zaudēja arī visas cerības paplašināt savus koloniālos īpašumus.

Angļi ieguva visu Bengāliju Indijā, atstājot Francijai tikai atsevišķas tirdzniecības faktorijas. Āfrikas rietumu piekrastes koloniju Senegālu Francija bija spiesta atdot Lielbritānijai. Zaudētais karš par kolonijām tuvināja Franciju politiskam norietam un saasināja iekšējās problēmas.

Hubertusburgas miera līgums

1763. gada 15. februārī Hubertusburgā tika noslēgts miera līgums starp Austriju, Prūsiju un Saksiju. Miera līgums tika noslēgts uz status quo pamata. Austrija atteicās no tīkojumiem uz Prūsijas karaļa zemēm, bet 1740. gadā iekarotā Silēzija tika nostiprināta kā Prūsijas sastāvdaļa. Prūsija atdeva atpakaļ Saksijas kūrfirstam viņa zemes. Pateicoties Frīdriha II diplomātiskajai veiklībai, Prūsija nosargāja savu stāvokli un autoritāti Eiropas diplomātijā. Frīdrihs II pats šo panākumu vēlāk nosauca par Brandenburgas nama brīnumu.

Karojošo armiju uniformas

Apvienotā Karaliste

infantērija
dragūns
infantērija

Hābsburgu monarhija

kirasieri
vācu infantērija
ungāru infantērija

Krievijas Impērija

infantērija
infantērija
kavalērija

Prūsijas Karaliste

infantērija
dragūns un infantēristi
huzārs

Pēckara Eiropa

Pēc Septiņgadu kara beigām Eiropā uz 30 gadiem iestājās relatīvs miers. Krievijas labās attiecības ar Prūsiju un savienība ar Franciju, Francijas karaļa Luija XVI laulības ar Marijas Terēzijas meitu Mariju Antuaneti novērsa lielu karu iespēju.

Austrijas un Prūsijas duālisma problēma saglabājās. Kaut gan Prūsija cieta acīmredzamu militāru zaudējumu Septiņgadu karā, tās karaļa Frīdriha II diplomātija gatavoja augsni Polijas-Lietuvas sadalīšanai. Austrijas ķeizars Jozefs II neveiksmīgi mēģināja ieņemt Bavāriju pēc Bavārijas kūrfirsta nāves 1777. gadā. Eiropa atkal bija uz kara sliekšņa, šoreiz par Bavārijas mantojumu. Lieta beidzās ar 1779. gada Cešinas miera līgumu, saskaņā ar kuru Austrijas kontrolē nonāca daļa Bavārijas. Austrija ar piesardzību un skaudību sekoja Krievijas panākumiem cīņā ar Osmaņu Impēriju. Francijas koloniju straujā ekonomiskā attīstība un Francijas augošā loma koloniālajā tirdzniecībā, ka arī Ziemeļamerikas britu koloniju sekmīgā cīņa par neatkarību noveda pie jauna spēku līdzsvara.

Krievija 18. gadsimta sākumā bija iekarojusi pieeju pie Baltijas jūras, un gadsimta otrajā pusē par galveno virzienu tās ārpolitikā kļuva cīņa par izeju pie Melnās jūras. Osmaņu impērija pēc sakāves pie Vīnes 1683. gadā tika atspiesta stipri vien uz dienvidiem Balkānu pussalā. Osmaņu impērijas Eiropas valdījumu sadalīšana kļuva par svarīgu jautājumu starpvalstu attiecībās. Galvenās pretrunas pastāvēja starp Krieviju un Austriju. Melnās jūras baseinā savukārt saskārās Krievijas un Lielbritānijas intereses. Eiropā radās vēl viens nemiera reģions. Starpvalstu attiecībās šī problēma ir ieguvusi apzīmējumu „Balkānu jautājums” (arī „Austrumu jautājums”).

18. gadsimta otrajā pusē notika divi Krievijas — Turcijas kari. 1768. gadā pēc sadursmēm uz robežas Turcija uzsāka karu pret Krieviju. Tas noslēdzās ar miera līgumu 1774. gadā, un Krievija ieguva izeju uz Melno jūru (teritoriju starp Dņestras un Dienvidbugas grīvu), kā arī brīvas tirdzniecības iespējas Azovas un Melnajā jūrā un jūras šaurumos (Bosfors un Dardaneļi), kas pavēra ceļu uz Vidusjūru. 1783. gadā Krievijai tika pievienota Krima. Svarīgs atbalsts Krievijas flotei bija jaundibinātā Sevastopoles osta. 1783. gadā Krievija nodibināja protektorātu (aizbildniecību) pār Gruziju. 1787. gadā Osmaņu Impērija izvirzīja Krievijai ultimātu, prasot atdot Krimu un pārtraukt atbalstīt Gruziju. Sākās otrais Krievijas — Turcijas karš, kas ilga līdz 1792. gadam. 1792. gadā tika noslēgts miera līgums, un Krievija ieguva savos valdījumos visu Melnās jūras ziemeļu piekrasti līdz Dņestras upei. 1793. gadā tika dibināts vēl viens atbalsta punkts Melnās jūras piekrastē — Odesas pilsēta. Krievija pretendēja uz visu Balkānu pareizticīgo aizstāvību pret musulmaņiem. Vēlākā Krievijas cīņa par ietekmi Tuvo Austrumu reģionā balstījās uz šo aizstāvības ideju.

Atsauces

↑ Bowen, HV (1998). War and British Society 1688—1815. Cambridge, United Kingdom: Cambridge University Press, 7. ISBN 0-521-57645-8.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Septiņgadu karš.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[1] Bowen, HV (1998). War and British Society 1688—1815. Cambridge, United Kingdom: Cambridge University Press, 7. ISBN 0-521-57645-8.

[1]