Pjērs Teijārs de Šardēns

Pjērs Teijārs de Šardēns; Pierre Teilhard de Chardin
Personīgā informācija
Dzimis	1881. gada 1. maijā ; Orcine, Klermonferāna (Cleremont-Ferrand), Francija
Miris	1955. gada 10. aprīlī (73 gadi); Ņujorka, ASV
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija	filozofija, kosmoloģija evolūcija
Ietekmējies no	Anrī Bergsons (Henri Louis Bergson)
Valoda	franču valoda

Pjērs Teijārs de Šardēns (franču: Pierre Teilhard de Chardin) bija franču teologs un filozofs, domātājs un rakstnieks, jezuītu priesteris, pētnieks, paleontologs un ģeologs.^[1] Šardēns bijis starptautiski atzīts zinātnieks un viens no sava laikmeta vadošiem kosmologiem un evolūcijas teorētiķiem.

Dzīve

Eksanprovansā, Francijā, 1899. gadā jezuīti uzņēma Šardēnu garīgajā seminārā (pirms tam viņš absolvēja ordeņa koledžu Mongre, iegūstot bakalaura grādu filozofijā un matemātikā). 1911. gadā Šardēns iesāka darbu Nacionālajā dabas vēstures muzejā, Parīzē. 1922. gadā Sorbona viņam piešķīra doktora grādu dabas zinātnēs — ģeoloģijā, botānikā un zooloģijā. Šardēns tika franču jezuītu ordeņa izraidīts uz Ķīnu, kur 1929. gadā piedalījās arheoloģiskā ekspedīcijā un pirmo Homo erectus palieku atrašanā, kas vēlāk nodēvēts par "Pekinas cilvēku".^[2]

Darbi, ietekme un kritika

Romas Katoļu baznīca nosodīja vairākus viņa darbus un uzskatus un reizēm aizliedza viņam ceļot.^[3] Omega punkts^[4] ir jēdziens, ko ieviesa Šardēns, lai apzīmētu augstāko sarežģītības pakāpi un augstāko apziņas līmeni, uz kuru Visumam iespējams tiekties (evolucionēt). Noosfēra ir jēdziens par Zemes apziņas sfēru, ko aprakstījuši Šardēns un Vladimirs Vernadskis. Luterāņu mācītājs Juris Rubenis rakstīja, ka Šardēns "bija galvenais evolutīvā principa reabilitētājs kristīgā teoloģijā".^[5] Imunologs Pīters Medavars (Peter Medawar), 1960. gada Nobela prēmijas ieguvējs medicīnā, rakstījis plašu kritiku par Šardēna pētniecību.^[6] Francijas sabiedrība godinājusi Šardēnu, piešķirot titulu Officier de la Legion d'honneur.

Tulkoti darbi

"Cilvēka fenomens"
The Future of Man (1950)
Le Phénomène Humain (1955), rakstīts 1938—40. gadā, par evolūciju
The Phenomenon of Man (1959), Harper Perennial 1976: ISBN 0-06-090495-X.
The Human Phenomenon (1999), Brighton: Sussex Academic, 2003: ISBN 1-902210-30-1

Atsauces

↑ Aczel, Amir; The Jesuit and the Skull: Teilhard de Chardin, Evolution, and the Search for the Peking Man, ISBN 978-1-59448-956-3
↑ [1] Homo erectus pekinensis
↑ [2] Baznīcas nosodījums
↑ [3] Omega punkts (latviski)
↑ Juris Rubenis. Viņa un Viņš. Mīlestība, attiecības, sekss. Zvaigzne ABC. ISBN 978-9934-0-6231-5.
↑ [4] Medavara kritika

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pjērs Teijārs de Šardēns.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Evolūcijas teorijas un teoloģijas sintēze Teijāra de Šardēna darbā „Cilvēka fenomens” (latviski)
Noosfēra
Biogrāfija (angliski)

[1] Aczel, Amir; The Jesuit and the Skull: Teilhard de Chardin, Evolution, and the Search for the Peking Man, ISBN 978-1-59448-956-3

[2] [1] Homo erectus pekinensis

[3] [2] Baznīcas nosodījums

[4] [3] Omega punkts (latviski)

[5] Juris Rubenis. Viņa un Viņš. Mīlestība, attiecības, sekss. Zvaigzne ABC. ISBN 978-9934-0-6231-5.

[6] [4] Medavara kritika

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]