Knābjgalvji (Rhynchocephalia) pieder pie lepidozauru apakšklases. Knābjgalvju kārtas vienīgais pārstāvis mūsdienās ir hatērija (Sphenodon punctatus), kas ir primitīvākais rāpulis mūsdienās. Hatērija sasniedz 75 cm garumu, ārēji tā ļoti atgādina ķirzaku, bet tās anatomiskā uzbūve ir visai īpatnēja.

Knābjgalvji
Hatērija (Sphenodon punctatus)
Hatērija (Sphenodon punctatus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaKnābjgalvji (Rhynchocephalia)
Sinonīmi
Sphenodontia

Mugurkauls sastāv no divpusēji ieliektiem amficēliem skriemeļiem, starp kuriem saglabājas muguras stiegras atliekas — pazīme, kas kopēja dažām primitīvākajām ķirzakām. Ribu dorsālajiem (muguras) nodalījumiem ir īsi, atpakaļ vērsti kāšveida izaugumi — processus uncinatus — kopēja pazīme no mūsdienu rāpuļiem tikai ar krokodili un bez tam ar putniem. Zem ādas gar vēderu atrodas virkne tievu segkauliņu, kurus sauc par vēdera ribām — gastralia; izņemot hatēriju, no mūsdienu grupām tās ir tikai krokodiliem, bet starp fosilajām formām bija plaši izplatītas. Tām nav nekā kopēja ar īstajām (hondrālajām) ribām; tās acīmredzot ir stegocefālu vēdera bruņu rudimenti. Hatērijas galvaskausā, tāpat kā krokodiliem, saglabājas divi loki un kvadrāta kauls ir nekustīgi savienots ar galvaskausa kapsulu, bet hoānas atrodas pašā priekšējā aukslēju daļā, abās pusēs no lemeša kauliem. Augšā, starp paura kauliem, atrodas liels caurums paura acij, kura attīstīta labāk nekā jebkuram citam mūsdienu rāpulim[1] un ir līdzīga īstai acij ar tīkleni, lēcu un radzeni. Jaunajām hatērijām kā uz žokļu un aukslēju, tā arī uz lemeša kauliem ir zobi (vienīgais gadījums starp mūsdienu rāpuļiem). Līdz ar vecumu zobi pilnīgi nodilst un kodiens notiek ar žokļu malām, kuras ar laiku pārkaulojas (no šejienes arī nosaukums — knābjgalvji). Hatērija ir vienīgais rāpulis, kam nav kopulācijas orgāna. Sirdī saglabājas venozais sinuss.

Hatērija ir nakts dzīvnieks, dzīvo alās un pārtiek no kukaiņiem, gliemjiem un tārpiem, dažkārt ēd arī sīkas ķirzakas un putnu olas. Novērojams arī kanibālisms, kad pieaugušās hatērijas apēd mazuļus. Apbrīnojami zems aktivitātes temperatūras optimums: no 6 līdz 18˚C. Dzimumgatavību sasniedz 20 gadu vecumā. Dēj 8—16 olas ar cietu čaumalu, turklāt dīgļa attīstība ilgst veselus 12—14 mēnešus. Lielais mūža garums (nebrīvē nodzīvo virs 70 gadiem) un spēja saglabāt aktivitāti samērā bargos dzīves apstākļos, acīmredzot, ļāva sugai saglabāties, neskatoties uz arhaiskām uzbūves īpatnībām. Līdz 19 gadsimta beigām apdzīvoja Jaunzēlandi un tās kaimiņu salas. Mūsdienās sastopama tikai salās uz austrumiem un dienvidiem no Jaunzēlandes. Populācijas dažādās salu grupās atšķiras savā starpā ar dažām zvīņojuma īpatnībām, krāsojumu un citām iezīmēm, kas liek izdalīt trīs hatēriju pasugas, kuras reizēm tiek izdalītas arī kā atsevišķas sugas. Visas hatērijas atrodas likuma aizsardzībā.

  1. N. Naumovs, N. Kartašovs. Mugurkaulnieku zooloģija, izdevniecība "Zvaigzne", Rīga, 1990, 292. lpp.