Eiropas Parlaments (saīsinājumā EP vai Eiroparlaments) ir Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu vēlēta (vienīgā tieši ievēlētā) ES institūcija,[1] kuras galvenā mītne ir Immeuble Louise Weiss Strasbūrā (Francija), kur notiek plenārsesijas un kas ir EP oficiālā rezidence, kā arī Espace Léopold komplekss Briselē (Beļģija), kur notiek sagatavošanās sanāksmes un neplenārās sesijas. Kaut arī Eiropas parlamentam ir likumdošanas vara, tam nav likumdošanas iniciatīvas, kāda parasti ir nacionālajiem (valstu) parlamentiem. Kopā ar Eiropas Savienības Padomi tā veido bikamerālu likumdošanas institūciju un tiek vērtēta kā viena no varenākajām pasaules likumdošanas institūcijām.[2] Parlaments un Padome veido ES augstāko likumdošanas orgānu. Tomēr to vara kā tāda ir ierobežota to pilnvaru robežās, ko deleģējušas ES dalībvalstis.


Sēžu zāle Espace Léopold vietu sadalījums pēc 2019. gada EP vēlēšanām
Sēžu zāle Espace Léopold vietu sadalījums pēc 2019. gada EP vēlēšanām


Nodibināta 1952. gadā kā Kopienas Asambleja
Prezidents Roberta Metsola (ETP)
Viceprezidenti
Politiskās grupas
Komitejas
Pēdējās vēlēšanas 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas
Sanāksmju vieta Strasbūra un Brisele
Sekretariāts Luksemburga un Brisele
Mājas lapa europarl.europa.eu
Eiropas Parlamenta loma lēmumu pieņemšanas procesā

Parlamentu veido 785 deputāti, kurus ievēl pasaules otrs lielākais demokrātiskais elektorāts (lielākais ir Indijā) un pasaulē lielākais starpnacionālais elektorāts (2004. gadā bija 342 miljoni vēlētāju).[3][4][5] Parlamenta hierarhiskā struktūra sastāv no prezidenta (kuru ievēl Parlaments), ģenerālsekretāra, 14 viceprezidentiem, 17 komitejām un darba grupām. Parlamentā ir pārstāvētas gandrīz 100 politiskās partijas, kas apvienojas frakcijās, kuras ietver visu Eiropas politisko ideoloģiju spektru.

Parlamenta ievēlēšana

labot šo sadaļu

Saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropas Parlaments sastāv no 751 deputāta. Eiropas Parlaments tiek ievēlēts tiešās vienlīdzīgās vēlēšanās kopš 1979. gada ik pēc 5 gadiem. Vēlēšanas visās ES dalībvalstīs notiek vienlaicīgi, taču vēlēšanu procedūra nav vienāda. Parasti dalībvalstis izmanto nacionālo vēlēšanu sistēmu. Parlamentā ievēlēto deputātu skaits ir atkarīgs no konkrētās valsts iedzīvotāju skaita.

Ievēlot EP deputātus, vēlēšanu kārtība dalībvalstīs atšķiras, tomēr tai jāatbilst trīs nosacījumiem:

  • katrā dalībvalstī Eiropas Parlamenta deputāti jāievēl uz proporcionālas pārstāvības pamata, izmantojot sarakstus vai vienas nododamās balss sistēmu;
  • dalībvalsts var izveidot vēlēšanu apgabalus, ja tas kopumā neietekmē vēlēšanu proporcionalitāti;
  • iekļūšanai Eiropas Parlamentā dalībvalstīs var kandidātu noteikt sarakstiem nodoto balsu sliekšņus, taču tie nedrīkst pārsniegt 5%.

Katras dalībvalsts deputātu vietu sadalījums Eiropas Parlamentā pamatojas uz degresīvās proporcionalitātes principu. Proti, jo valstī ir vairāk iedzīvotāju, jo lielāks skaits vietu tai pienākas. Tā kā vietu sadalījums izriet no dalībvalstu sarunām, precīza formula tā noteikšanai nepastāv. Šo kārtību var mainīt tikai ar vienprātīgu visu dalībvalstu valdību piekrišanu.

Vienas ES valsts pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo citā dalībvalstī, ir tiesības balsot un tikt ievēlētiem EP vēlēšanās šajā valstī. Tomēr valsts nacionālais vēlēšanu likums var paredzēt konkrētus noteikumus, kā to darīt. Pašreizējā Parlamenta sastāvā ir vairāki piemēri, kad ievēlētais deputāts ir kandidējis vēlēšanās valstī, kas nav viņa izcelsmes valsts. ES pilsoņiem, kas dzīvo ārvalstīs un vēlas piedalīties vēlēšanās to izcelsmes valstī, ir jāievēro savas valsts vēlēšanu noteikumi. Dažās dalībvalstīs iespējams pasta balsojums un/vai balsojums vēlēšanu iecirknī vēstniecībā vai konsulātā.

Parlamenta darbība

labot šo sadaļu

Parasti Parlamentā jaunais priekšlikums nonāk caur kādu no komitejām. Plenārsēdēs priekšlikums tiek diskutēts, un Parlaments balso par priekšlikumu. Lai priekšlikumu pieņemtu, vairumā gadījumu tiek pieprasīts absolūtais balsu vairākums. Eiropas Parlamenta spēja ietekmēt lēmumu ir atkarīga no procedūras, kura tiek izmantota. ES ir sekojošas lēmumu pieņemšanas procedūras:

  • koplēmumu pieņemšanas procedūra;
  • sadarbības procedūra;
  • piekrišanas procedūra.

Neviena no ES institūcijām nevar pieņemt likumus viena pati, tām ir jāņem vērā arī citu institūciju viedokļi: Eiropas Komisija iesniedz priekšlikumus, par kuriem tiek diskutēts Eiropas Parlamentā, pirms tiek pieņemts galīgais lēmums Ministru Padomē. Noteiktos gadījumos Parlaments var apturēt vai, atsevišķos, pat noraidīt lēmumu. Dažreiz Parlaments var darboties tikai kā padomdevējs. Lēmumu pieņemšanas procedūras, pēc kurām vadīties, ir noteiktas ES pamatlīgumos.

Parlamenta sekretariāts, tā administratīvais orgāns, atrodas Luksemburgā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu