Armēnija
Armēnija (armēņu: Հայաստան; Hayastan), oficiālais nosaukums — Armēnijas Republika (Հայաստանի Հանրապետություն; Hayastani Hanrapetut’yun), ir valsts Eirāzijā, starp Melno jūru un Kaspijas jūru, Aizkaukāza dienvidu daļā. Tā robežojas ar Turciju rietumos, Gruziju ziemeļos, Azerbaidžānu austrumos, Irānu un Azerbaidžānai piederošo Nahčivanu dienvidos. Armēnija ir unitāra, daudzpartiju, demokrātiska nacionāla valsts un viena no senākajām civilizācijām pasaulē ar bagātīgu kultūras mantojumu. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Erevāna. Valsts valoda — armēņu valoda, aptuveni 98% iedzīvotāju ir armēņi.
| Armēnija Հայաստանի Հանրապետություն Hayastani Hanrapetut’yun |
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Himna: Mer Hayrenik |
||||||
 |
||||||
| Galvaspilsēta | Erevāna | |||||
| Valsts valodas | armēņu valoda | |||||
| Valdība | Unitāra parlamentāra republika | |||||
| - | Prezidents | Vahagns Hačaturjans | ||||
| - | Premjerministrs | Nikols Pašinjans | ||||
| Neatkarība | ||||||
| - | sabrūkot Padomju Savienībai | 1991. gada 23. septembrī | ||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 29,743 km² | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2011. gadā | 3,018,854 | ||||
| - | Blīvums | 101,5/km² | ||||
| IKP (PPP) | 2017. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | $28,282 miljardi[1] | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | $8,613[1] | ||||
| IKP (nominālais) | 2017. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | $11,548 miljardi[1] | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | $3,860[1] | ||||
| TAI (2015) | ▲ 0.743[2] (augsts) (84.) | |||||
| Valūta | Armēnijas drams/AMD | |||||
| Laika josla | (UTC+4) | |||||
| Interneta domēns | .am | |||||
| Tālsarunu kods | +374 | |||||
Vēsture
labot šo sadaļuNo 9. līdz 6. gadsimtam mūsdienu Armēnijas un Turcijas teritorijā pastāvēja Urartijas jeb Urartu lielvalsts ar galvaspilsētu Tušpu (tagadējā Vana), kas vēlāk nonāca atkarībā no lielākajiem kaimiņiem — Asīrijas, Babilonas. Pēc tam tā bija satrapija Ahemenīdu Persijas impērijā, līdz to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Armēnijas stratēģa Artašesa 189. gadā p.m.ē. dibināto valsti dēvēja par Lielarmēniju, lai atšķirtu to no t.s. Mazās Armēnijas, kas atradās pie Vidusjūras. 2. gadsimtā Armēnija kļuva par Romas impērijas provinci, 301. gadā valdnieks Trdats III (286—330) par valsts oficiālo reliģiju pasludināja kristietību. 387. gadā Lielarmēniju iekaroja un sadalīja savā starpā Bizantijas impērija un Persijas Sasanīdu valsts, vēlāk lielākā daļa armēņu apdzīvoto apgabalu tika iekļauti Osmaņu impērijā.
Pirmā pasaules kara laikā armēņi centās atjaunot savu valsti, liela daļa iedzīvotāju gāja bojā Armēņu genocīda laikā (1915). 1918. gadā nodibināja Armēnijas Pirmo republiku, kuru 1920. gadā okupēja Sarkanā armija un 1922. gadā Armēnijas PSR tika iekļauta Aizkaukāza PFSR sastāvā. Armēnija atguva suverenitāti pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā.
Iedzīvotāji
labot šo sadaļuIedzīvotāju skaits Armēnijā sasniedz 3 238 000, no kuriem vairāk kā 1 miljons (vairāk par 35% kopējā iedzīvotāju skaita) dzīvo galvaspilsētā Erevānā. Pēc PSRS sabrukuma un Armēnijas neatkarības atgūšanas emigrācijas ietekmē iedzīvotāju skaits ir samazinājies.
Armēniju var uzskatīt par viennacionālu valsti, jo armēņi veido 97,9% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tomēr vēl lielāka daļa armēņu mūsdienās dzīvo ārpus savas etniskās dzimtenes, jo armēņu kopskaits pasaulē sasniedz 8 līdz 12 miljonus. Tam ir liela nozīme arī Armēnijas ekonomikā. Lielākās armēņu kopienas ārpus Armēnijas ir Krievijā (īpaši Maskavā), Francijā, Irānā, ASV, Gruzijā, Sīrijā (samazinājusies pilsoņu kara laikā), Libānā, Argentīnā, Austrālijā. Armēņu diasporas veidošanās sākotnēji lielākais vilnis ir saistīts ar Armēņu genocīdu (1915). Padomju laikā Armēnijā dzīvoja samērā daudz azerbaidžāņu (līdz 2,5%) un krievu, taču pēc neatkarības atgūšanas un saistībā ar karu Kalnu Karabahā to skaits strauji samazinājās, turklāt armēņu īpatsvaru valstī pastiprināja bēgļu ierašanās no Azerbaidžānas.
Tāpat kā armēņi ir dominējošā tauta, tāpat arī valsts valoda armēņu valoda ir dominējoša, un to ikdienā lieto gandrīz visi valsts iedzīvotāji. Otrā izplatītākā Armēnijā ir krievu valoda, ko augstākā vai zemākā līmenī pārvalda 95% iedzīvotāju.
Armēnija ir senākā valsts pasaulē, kas pieņēmusi kristietību kā oficiālo valsts reliģiju (301). Tā valda Armēnijā arī mūsdienās, turklāt 93% kristiešu pieder tradicionālajai, ar citām kristīgajām baznīcām maz saistītajai Armēņu Apustuliskajai baznīcai.
Administratīvais iedalījums
labot šo sadaļuArmēnija ir iedalīta 10 marzēs (reģionos), kā arī atsevišķs administratīvs statuss ir valsts galvaspilsētai Erevānai. Katru marzi pārvalda marzpets (marzes gubernators), ko amatā apstiprina valdība. Erevānas pārvaldnieks ir pilsētas mērs, kuru ieceļ valsts prezidents.
Galvaspilsēta
labot šo sadaļu| Karte | Ģerbonis | Karogs | Galvaspilsēta | Nosaukums armēņu valodā |
Platība (km²) | Iedzīvotāju skaits (2011) | ISO 3166-2 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Erevāna | Երեվան | 227 | 1 060 138 | AM-ER |
Reģioni (marzes)
labot šo sadaļu| Karte | Reģions | Nosaukums armēņu valodā |
Administratīvais centrs |
Platība (km²) | Iedzīvotāju skaits (2011)[3] |
Municipalitāšu skaits |
ISO 3166-2 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Aragatsotnas reģions | Արագածոտն | Aštaraka | 2 753 | 132 925 | 114 | AM-AG | |
| Ararata marze | Արարատ | Artašata | 2 096 | 260 367 | 97 | AM-AR | |
| Armaviras reģions | Արագածոտն | Armavira | 2 753 | 265 770 | 97 | AM-AV | |
| Gegarkunikas reģions | Գեղարքունի | Gavara | 5 348 | 235 075 | 92 | AM-GR | |
| Kotaikas reģions | Կոտայ | Hrazdana | 2 089 | 254 397 | 67 | AM-KT | |
| Lori reģions | Լոռի | Vanadzora | 3 789 | 235 537 | 113 | AM-LO | |
| Sjunikas reģions | Սյունիք | Kapana | 4 506 | 141 771 | 109 | AM-SU | |
| Širakas reģions | Գյումրի | Giumri | 2 681 | 251 941 | 119 | AM-SH | |
| Tavušas reģions | Տավու | Ijevana | 2 704 | 128 609 | 62 | AM-TV | |
| Vajotdzoras reģions | Վայոց Ձոր | Jegegnadzora | 2 308 | 52 324 | 44 | AM-VD |
Saimniecība
labot šo sadaļuArmēnijas saimniecība lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo armēņu kapitālieguldījumiem un atbalsta,[4] 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 17,9% no IKP.[5] Pirms neatkarības atgūšanas Armēnijas saimniecība bija pamatā balstīta ražošanā — ķīmijas rūpniecībā, elektronikā, mašīnbūvē, pārtikas apstrādē, sintētiskās gumijas un tekstilrūpniecībā, kas bija atkarīgas no resursu piegādes no citām PSRS republikām. Valstī bija attīstīts moderns industriālais sektors, tika ražoti rūpniecības darbagaldi, tekstils un citas rūpniecības preces apmaiņā pret izejmateriāliem un enerģiju.[6]
Pirms PSRS sabrukuma 1991. gadā lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no saražotā apjoma un šajā sfērā strādāja mazāk par 20% nodarbināto. Pēc neatkarības atgūšanas ievērojami palielinājās lauksaimniecības nozīme saimniecībā, līdz 1990. gadu beigām pieaugot līdz vairāk kā 30% no IKP un vairāk kā 40% no kopējā darbaspēka apjoma.[7] Šis lauksaimniecības nozīmes pieaugums tiek saistīts ar pārtikas nodrošināšanu iedzīvotājiem pārejot uz tirgus ekonomiku un citu rūpniecības sektoru sabrukumu 1990. gadu sākumā. Ekonomikai stabilizējoties un atsākoties izaugsmei, lauksaimniecības daļa IKP nokritās līdz nedaudz virs 20% (2006. gadā), lai arī lauksaimniecībā nodarbināto skaits saglabājās vairāk kā 40%.[8]
Armēnijā iegūst tādus derīgos izrakteņus kā varš, cinks, zelts un alva. Lielākā daļa enerģijas tiek iegūta, no Krievijas importējot degvielu, tai skaitā dabasgāzi un kodoldegvielu, ko izmanto Mecamoras atomelektrostacijā. Galvenais vietējais enerģijas avots ir hidroelektrostacijas. Apzināti neliela apjoma akmeņogļu, dabasgāzes un naftas krājumi, bet to ieguve vēl nav attīstīta.
Līdzīgi kā citās bijušajās PSRS republikās, saglabājušies tikai daži no PSRS laika lielajiem ražošanas uzņēmumiem. Ekonomiku papildus ietekmē 1988. gada Armēnijas zemestrīces sekas; tās laikā bojā gāja vairāk kā 25 000 iedzīvotāju un 500 000 palika bez pajumtes. Joprojām nav atrisināts konflikts ar Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu. Azerbaidžānas un Turcijas robežu slēgšana smagi ietekmējusi saimniecību, jo Armēnija ir atkarīga no enerģijas un izejmateriālu piegādes no citām valstīm. Zemes ceļi caur Gruziju un Irānu ir nepietiekami un neuzticami. Laika posmā no 1989. līdz 1993. gadam IKP nokritās gandrīz par 60%, bet pēc tam turpināja izaugsmi.[7] Pēc nacionālās valūtas drama ieviešanas 1993. gadā tā pirmajos gados cieta no hiperinflācijas.
Tomēr Armēnijas valdība spēja ieviest plašas ekonomiskās reformas, kas ļāva ievērojami samazināt inflāciju un stabilizēja izaugsmi. 1994. gada pamiers Kalnu Karabahas konfliktā ļāva samazināt militāros izdevumus. Kopš 1995. gada piedzīvota ekonomiskā izaugsme un pēdējos gados inflācija saglabājusies pavisam neliela. Tradicionālos ekonomikas sektorus kā lauksaimniecība papildinājušas arī jaunas nozares kā dārgakmeņu apstrāde un dārglietu ražošana, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un nelielā mērā arī tūrisms (lielāko tūristu daļu veido diasporas armēņi).
Stabilā izaugsme ir piesaistījusi atbalstu no starptautiskām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, arī citas valstis ir izsniegušas aizdevumus. Aizdevumi tikuši izlietoti budžeta deficīta mazināšanai un valūtas stabilizēšanai; privātās uzņēmējdarbības atbalstam; enerģijas sektoram; lauksaimniecībai; pārtikas apstrādei; transportam; veselības un izglītības sektoram; zemestrīces skartā reģiona atjaunošanai. 2003. gada 5. februārī Armēnija pievienojās Pasaules tirdzniecības organizācijai. Joprojām kā viens no galvenajiem ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem saglabājas armēņu diaspora, kura finansē lielu daļu infrastruktūras un citu publisko objektu rekonstrukciju.
1994. gada jūnijā tika pastiprināts liberāls ārvalstu ieguldījumu likums, bet 1997. gadā pieņemts privatizācijas likums, kā arī izveidota programma valsts īpašumu privatizācijai. Joprojām aktuāla problēma ir bezdarbs, kas 2015. gadā bija 18,5%.[9] To ietekmē arī tūkstošiem bēgļu no Kalnu Karabahas konflikta.
UNDP Tautas attīstības indeksā Armēnija 2015. gadā ieņēma 85. vietu, kas bija zemākais rādītāja Aizkaukāza republiku vidū.[10] 2015. gada Transparency International Korupcijas uztveres indeksā (CPI) Armēnija ieņēma 95. vietu 168 valstu vidū.[11] 2016. gada Ekonomiskās brīvības indeksā Armēnijai ir 54. vieta, priekšā tādām attīstītām valstīm kā Francija, Portugāle un Itālija.[12]
Dabas aizsardzība
labot šo sadaļuArmēnijā izveidoti 4 nacionālie parki, 3 valsts dabas rezervāti un 27 dabas liegumi:
- nacionālie parki:
- valsts dabas rezervāti:
Starptautiskā sadarbība
labot šo sadaļuArmēnija ir vairāk nekā 35 dažādu starptautisku organizāciju dalībniece, kuru skaitā ir Apvienoto Nāciju Organizācija, Eiropas Padome, Āzijas Attīstības Banka, Neatkarīgo Valstu Sadraudzība un Pasaules Tirdzniecības Organizācija. Piedalās Austrumu partnerības programmā ar Eiropas Savienības valstīm.
Kultūra
labot šo sadaļuArmēņiem ir savs alfabēts un valoda. Alfabētu 405. gadā izveidoja Mesrops Maštocs un tajā ir 39 burti, trīs no tiem tika pievienoti Kilikijas periodā.
Sports
labot šo sadaļuArmēnijā populārākie sporta veidi ir cīņas sports, svarcelšana, džudo, futbols, šahs un bokss. Armēnijas kalnainas apvidus piedāvā labas iespējas nodarboties ar slēpošanu un klinšu kāpšanu. Tā kā valstij nav izejas uz jūru, ar daļu no ūdens sporta veidiem var nodarboties tikai ezeros, galvenokārt Sevanā. Augsto sasniegumu sportā starptautiskā līmenī Armēnija guvusi panākumus šahā, svarcelšanā un cīņas sporta veidos. Armēnija ir aktīva arī starptautiskajā sporta kopienā un ir pilntiesīga Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) un Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) locekle. Tajā notiek vispasaules armēņu sporta spēles.
Pirms 1992. gada armēņi olimpiskajās spēlēs piedalījās, pārstāvot PSRS. Šīs komandas sastāvā iegūtas vairākas medaļas, pirmo no tām ieguva Hrants Šahinjans, kurš 1952. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Helsinkos vingrošanā ieguva divas zelta un vienu sudraba medaļu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «World Economic Outlook Database: Armenia». International Monetary Fund. April 2018. Skatīts: 2018. gada 6. jūnijs.
- ↑ «Human Development Report 2016». United Nations. 2016. Skatīts: 2017. gada 28. septembris.
- ↑ Provinces: area, population and density
- ↑ Avet Demourian. «Armenian Eyes, Ears on US Genocide Vote». The Washington Post, 2007. gada 19. oktobris. Skatīts: 2009-07-07.
- ↑ «Migration and Remittances Factbook 2016». Pasaules Banka. 2016. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2016. gada 12. decembrī.
- ↑ «The World Factbook: Armenia». CIA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-07-19. Skatīts: 2007-11-15.
- ↑ 7,0 7,1 Z. Lerman and A. Mirzakhanian, Private Agriculture in Armenia, Lexington Books, Lanham, MD, 2001.
- ↑ Statistical Yearbook 2007, Armenia National Statistical Service, Yerevan
- ↑ «Unemployment Armenia». Armenian Statistical Service of Republic of Armenia. Skatīts: 2016-05-06.
- ↑ «Human Development Report 2015 – "Rethinking Work for Human Development"». HDRO (Human Development Report Office) United Nations Development Programme. Skatīts: 2015. gada 14. decembris.
- ↑ «CPI 2015 table». Transparency International. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-07-29. Skatīts: 2016-01-28.
- ↑ «Heritage Index of Economic Freedom». The Heritage Foundation. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 24. decembrī. Skatīts: 2016. gada 5. septembrī.
Ārējās saites
labot šo sadaļuVikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Armēnija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Праздники и дни памяти Армении Arhivēts 2008. gada 13. martā, Wayback Machine vietnē.
- Armēnijas vēsturiskie ģerboņi (krieviski)
- History of Armenia — armenica.org