Nacionālsociālisms

ideoloģija un politiska kustība, kas 20. gadsimta pirmajā pusē tika piekopta nacistiskajā Vācijā

Nacionālsociālisms (vācu: Nationalsozialismus), bieži saīsināts līdz nacisms, ir politiska kustība, kas radās 1919. gadā Vācijā, izveidojoties Nacionālsociālistiskajai vācu strādnieku partijai (NSDAP), kā arī šīs kustības doktrīna.

Nacionālsociālistiskās Vācijas (1933—1945) karogs

Nacionālsociālisms tiek uzskatīts par fašisma formu vai variāciju. NSDAP savu doktrīnu sākotnēji formulēja 25 punktu nacionālā sociālisma programmā. Nacionālsociālisma galvenie elementi bija antiparlamentālisms, panģermānisms, rasisms, kolektīvisms, eigēnika, antikomunisms, totalitārisms, kā arī pretošanās gan ekonomiskajām, gan politiskajam liberālismam.

Nacionālsociālismu visbiežāk saista ar Ādolfu Hitleru, kurš bija šīs ideoloģijas pazīstamākais pārstāvis. Kopš 1921. gada viņš vadīja Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, kas pārstāvēja nacionālsociālisma idejas. Tā nāca pie varas tā sauktajā Veimāras Republikā demokrātisku vēlēšanu ceļā 1933. gadā. Neilgā laikā tā, izmantojot savu varu, kļuva par vienīgo partiju Vācijā un izveidoja totalitāru režīmu. Šo periodu Vācijas vēsturē dēvē par Trešo reihu. Tā pastāvēšana beidzās līdz ar Vācijas sakāvi Otrajā pasaules karā.

Nacionālsociālistiskā ideja izveidojās laikā, kad Vācija piedzīvoja smagu krīzi — valsts zaudēja Pirmo pasaules karu, bija spiesta parakstīt pazemojošo Versaļas miera līgumu, negatīvu ietekmi atstāja arī globālā ekonomiskā recesija. Nacionālsociālisti visās problēmās vainoja Vācijas ebrejus — to dēvēja par Dolchstosslegende (no vācu valodas tiešā tulkojumā "Dunča dūriena leģenda", principā "dūriens mugurā") nacionālsociālisti uzskatīja, ka patriotisma trūkums bija kara zaudēšanas iemesls — pamiera noslēgšanas brīdī frontes līnijas neatradās tā laika Vācijas teritorijā. Spēcīga kritika tika veltīta arī politiskajām organizācijām — sociāldemokrātiem un Veimāras valdībai, kuru nacionālsociālisti apsūdzēja Vācijas izpārdošanā. Dunča dūriena leģenda palēnām ieguva popularitāti, jo laikā, kad cilvēki vēlējas izveidot spēcīgu Vāciju, jebkurš "nevācietis" un it īpaši ebrejs tika uzlūkots kā naidīgs Vācijai — izveidojās tā sauktais Judenfrage (no vācu "ebreju jautājums").

1919. gada 5. janvāri Antons Drekslers un vēl seši biedri nodibināja Vācu Strādnieku partiju — partiju, kas vēlāk kļuva par NSDAP. Vācijas izlūkdienesti nosūtīja Ādolfu Hitleru, kas tajā laikā bija kaprālis, izlūkot Vācijas Strādnieku partiju. Rezultātā pēc veiksmīgām debatēm ar partijas biedriem Ādolfs Hitlers tika aicināts iestāties partijā. 1919. gada septembrī Hitlers iestājās partijā un ieņēma propagandas vadītāja posteni. 1920. gadā partija mainīja nosaukumu uz Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, lai gan Hitlers vēlējās partiju nosaukt par Sociālrevolucionāro partiju. 1921. gada 29. jūlijā Ādolfs Hitlers kļuva par partijas līderi.

Ārējās saites

labot šo sadaļu