Muskuļi

Muskuļi (no latīņu: musculus — 'pelīte') ir specializēti, sarauties spējīgi ķermeņa audi. Muskuļus veido muskuļšūnas, kuru sastāvā ir sarauties spējīgas šķiedras, kas kustas cita gar citu, mainot šūnas izmēru. Muskuļi tiek iedalīti kā skeleta, sirds un gludie muskuļi, to funkcijas ir radīt spēku un izraisīt kustību. Muskuļi var izraisīt vai nu organisma pārvietošanos (lokomociju) vai arī iekšējo orgānu kustības. Sirds muskuļu un gludo muskuļu saraušanās notiek bez apzinātas piepūles un ir nepieciešami izdzīvošanai, piemēram, sirds kontrakcija un peristaltikas kustības, kas dzen ēdienu caur gremošanas orgānu sistēmu. Apzinātas skeleta muskuļu kontrakcijas tiek izmantotas, lai pārvietotu ķermeni, tās var tikt kontrolētas, piemēram, acs kustības, vai ar augšstilba muskuļa palīdzību izraisītās apakšstilba kustības. Ir 2 veidu apzinātās muskuļšķiedras: lēnās šķiedras un ātrās šķiedras. Lēnās šķiedras kontrahējas ilgāku laika periodu, bet ar mazāku spēku, ātrās šķidras kontrahējas ātri un spēcīgi, bet ļoti ātri nogurst.

Muskuļi
Skeleta muskuļa uzbūve
Detaļas
Identifikatori
Latīņu	muscularis skeletalis
MeSH	D009132
TA2	1975, 1994
FMA	5022 30316, 5022
Anatomiskā terminoloģija

Veidi

Muskuļaudu veidi

Ir 3 veidu muskuļaudi:

• Skeleta šķērssvītrotā muskulatūra — to veido visi muskuļi, kas ar cīpslu palīdzību ir saistīti pie skeleta, pakļauta cilvēka gribai. Katrs muskulis ir atsevišķs orgāns un nodrošina skeleta kustības. Uzbūves pamatelements ir muskuļu šķiedras, kas veidojušās, saplūstot daudzām šūnām. Katru šķiedru sedz apvalks — sarkolemma (čaula), kuras iekšējā kārta ir plazmolemma, bet ārējā kārta ir bazālā membrāna. Zem plazmolemmas novietoti kodoli. Citoplazmu sauc par sarkoplazmu. Muskuļu šķiedras saraušanās elementi jeb miofibrillas veido galveno šķiedras masu.

• Šķērssvītrotā sirds muskulatūra — atrodamas sirdī, nav pakļautas cilvēka gribai. Uzbūves ziņā līdzinās skeleta šķērssvītrotajām muskuļa šūnām, to pamatvienība ir šūnas, ko sauc par kardiomiocītiem, un endokrīnās šūnas jeb endokrīnie kardiomiocīti. Šūnas savā starpā ir cieši saistītas un veido tīklu jeb sincītiju.

• Gludā muskulatūra — atrodama iekšējo orgānu sieniņās, tā nav pakļauta cilvēka gribai. To pamatvienība ir šūna. Salīdzinājumā ar skeleta muskulatūru, gludā muskulatūra spēj veikt ļoti lielas amplitūdas kontrakcijas. Skeleta muskuļiem saraujoties, tie saīsinās ne vairāk kā par 25—30% no to sākotnējā garuma, turpretī gludā muskulatūra, ja tā ir bijusi spēcīgi iestiepta, saraujoties var saīsināties pat četras reizes. Lielajai kontrakciju amplitūdai ir svarīga fizioloģiskā nozīme kuņģa, urīnpūšļa un citu dobo orgānu darbībā. Gludās muskulatūras šūnās aktivācijas un inaktivācijas procesi noris četras līdz desmit reizes lēnāk nekā skeleta muskulatūras šķiedrās. Tāpēc atsevišķo kontrakciju ilgums ir lielāks.

Skeleta muskuļi tiek iedalīti šādos apakštipos:

• I tipa, lēnas oksidatīvās, "sarkanās" muskuļšķiedras. Tajās ir ļoti daudz kapilāru, mitohondriju un mioglobīna (hemoglobīna forma, kas atrodas muskuļos), kas tiem piešķir tipiski sarkano krāsu. Tie var pārnest vairāk skābekļa un nodrošina aerobo aktivitāti.
• II tipa, ātrās šķiedras ir 3 veidu:
  • IIa tipa aerobās, sarkanas šķiedras — bagātas ar mitohondrijiem un kapilāriem.
  • IIx tipa šķiedras (pazīstamas arī kā IId tipa), tajās ir mazāk mitohondriju un mioglobīna. Šīs ir pašas ātrākās cilvēka muskuļšķiedras. Var kontrahēties lielākā spēkā daudz ātrāk kā oksidatīvie muskuļi, taču mazāk izturīgas. Iztur ļoti īsas, anaerobas aktivitātes, līdz muskuļi kļūst sāpīgi.
  • IIb tipa anaerobās, glikolītiskās, "baltās" muskuļšķiedras, kurās ir vismazāk mitohondriju un mioglobīna.

Funkcijas

• Kustību funkcija
• Balsta funkcija
• Aizsargfunkcija
• Elpošanas funkcija
• Balss veidošanas funkcija
• Ķermeņa termoregulācijas funkcija
• Citu orgānu darbības veicināšanas funkcija